Lauku atbalsta tīkla rīkoto semināru, kas noritēja Cesvaines novada z/s "Kalna Boķi", apmeklēja tie, kuri vēlas rūpēties par lauku ainavas skaistumu.
Dārznieku valodā
Savās zināšanās par lauku ainavas veidošanu, labiekārtošanu, apstādījumu un nožogojumu ierīkošanu, klimatam piemērotāko augu izvēli dalījās Kalsnavas pagasta z/s "Igaijas" īpašniece, dendroloģe Aija Kaškure.
Aija Kaškure iepazīstināja ar svarīgākajiem principiem, kur, kādus augus vajadzētu izvēlēties, kādās vietās stādīt, jo tos ietekmē gan saules, gan ēnas puses, klimats.
Vispilnīgāko informāciju latviešu valodā par kokiem un kokaugiem, par ziemcietēm, par pieejamajiem stādiem var atrast "Ceļvedī dārzu veidotājiem". To izdod ilggadējā Bulduru dārzkopības vidusskolas ainavu plānošanas skolotāja, tagad Ventspils ainavu arhitekte Anita Neilande kopā ar savu izdevniecību "Omorika".
– Tādi ceļveži tiek izdoti katru gadu, un pirms desmit gadiem grāmatiņa bija daudz plānāka. Tas tikai liecina, ka kokaudzētavu saimniecība attīstās sekmīgi. Latvijā ir trīs zonas – Kurzemes zona, vidus zona un Austrumu gals. Madona šajā ziņā ir privileģētā stāvoklī, jo Kalsnavas arborētums ar savu stādu kolekcijām kopš 1975. gada ir bijis par pamatu visām Latvijas kokaudzētavām. Visas savu sortimentu pārbaudīja un papildināja pamatā uz Kalsnavas kolekcijas bāzes. Protams, Kurzemes kokaudzētavas ir nedaudz bagātākas, tur var dabūt arī dižskābaržu un skābaržu stādus, citas smalkākas lietas, bet, tā kā visi esam mobili, braucam pa tirgiem, Salaspilī satiekas visi – gan no Kurzemes, gan Vidzemes, gan arī no Latgales. Tirgi beidzas ar "Mežarasām" Jēkabpils pusē. Vērtēju, ka Latvijā stādu audzēšana ir uz visaugstākā, visperspektīvākā līmeņa, arī pateicoties Salaspils botāniskā dārza kolekcijai, ne tikai Kalsnavai. Igauņiem vairāk ir ievestā materiāla, arī Lietuvā vērojams Polijas stādaudzētāju piedāvājums. Nav dzirdēts, ka kāda kokaudzētava grasītos bankrotēt, – ar aizrautīgu stāstījumu, kā vienmēr, semināru vadīja Aija Kaškure. – Kā vecos laikos mūsu senči tika pie stādu bagātības? Gāja uz muižu darbos, un tur bija maijrozīte atvasi palaidusi. Vajadzēja ravēt, bet latvietis maijrozītes atvasi neizmeta, aiznesa uz māju. Tā vēl tagad pie katras vecas mājas aug maijrozītes, tāpat sniegogas, pīlādžlapu spirejas u. c., kaut arī šodien cenšas izvairīties no augiem, kas aizņem lielāku platību. Mūs interesē pavairojami koki un krūmi, un pēc savas pašreizējās pieredzes stādu audzēšanā – 25 gadi valsts darbā un 6 gadi privātā praksē – varu teikt, ka tas ir bizness, ko nevar ne ātri uzsākt, ne ātri pabeigt. Kad kāds uzpotē pirmos piecus sēru bērzus, top skaidrs, ka pārdot varēs pēc 3-4 gadiem. Audzē jau ne tikai sev. Tas, kas šodien tiek audzēts savam priekam, rīt var tikt audzēts pārdošanai. Ja vēl sagadās, kā man, ka darbs ar vaļasprieku ir sakritis tik ļoti, tad saproti, ka esi laimīgs ar to, ko dari. Tad nav ne grūti, ne smagi, ne arī traucē, ka nav ne manikīra, ne pedikīra, jo, lai nodarbotos ar savu vaļasprieku, nekas netraucē, – dārznieka sūtību un būtību ieskicēja Aija Kaškure. Viņa minēja piemērus, ka daudzi no sev pieejamās dekoratīvo augu bāzes ir iemācījušies izaudzēt labus stādus.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.10.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto