Ošupes pagastā, Aiviekstes krastos, netālu no muižas drupām, noslēpušās mājas „Kodoli", ko pēdējos gados aizvien vairāk vietējo atpūtas vietu cienītāju atpazīst pēc viesmīlīgajiem saimniekiem Jāņa un Daigas Čeveriem, kā arī lieliskās pirts.
„Kas nu es par pirtnieci," tiekoties ar „Staru", nosaka Daiga Čevere, kas praktiskās iemaņas un zināšanas smeļas dažādos semināros un tiekoties ar citiem pirtniekiem, tostarp Pirts skolas meistariem, kuri joprojām tur stipras pirtī iešanas tradīcijas. Neraugoties uz to, „Kodolu" pirts pat bez plašas reklamēšanās ir ieguvusi uzticīgu klientu loku, kuri uz Aiviekstes krastā esošajām mājām dodas, lai izbaudītu veselības uzturēšanas kūri dabiskā vidē vai vienkārši labi pavadītu laiku kādā no tur rīkotajām nometnēm.
No pirtī negājējas līdz entuziastei
„Kodolu" saimniece atzīst, ka, lai sagatavotu kārtīgu pirti, nepieciešamas divas dienas, tad pirtī gājējs bez bažām varēs 4-5 stundas ļauties visiem pirts rituāliem. Pēc Daigas Čeveres nostāsta „Kodolu" pirts gariņš ir visai cimperlīgs, to par īpašu atzinuši arī ciemiņi.
– Esmu novērojusi, ka, ja kaut kas nenotiek, kā paredzēts, piemēram, kāda grupa neatbrauc, pirti iekurināt neizdodas. Tādos brīžos ļauju, lai pirts izdūmo, un parasti pēc kādas stundas viss aiziet. Manā vērtējumā pirts ir harmonija garam un dvēselei – vieta, kur cilvēks var enerģētiski sakārtot un izzināt sevi. Pirtī ejam ar labām domām, vārdiem, viedumu un pateicību par saņemto, – norāda Daiga Čevere.
Vaicāta, kā nonākusi līdz mīlestībai pret pirti un pirtslietām, Daiga Čevere teic, ka dzīve pati cilvēku parasti ieliek tajā vietā, kur viņam jābūt.
– Esmu tīrasiņu pilsētniece. Dzimusi un uzaugusi Jelgavā. Vecmammas radi dzīvoja šaipusē, un vasarā es bieži braucu ciemos, savukārt „Kodoli" ir vīra Jāņa mājas. Pirts tapa pirms 14 gadiem. Pirms tam bieži braucām uz pirti pie kaimiņa. Pati tolaik nebiju liela pirtī gājēja. Pāris reižu biju iegājusi un nospriedu, ka tas ir domāts trakajiem – man par karstu. Kādā reizē gadījās tā, ka visiem obligāti bija jāiet pirtī. Sākās slotu vicināšana, un vienubrīd jau pat nodomāju, ka gals klāt – elpas trūkst, neko pateikt nevari. Taču pēc tam pirmo reizi bija tā, ka apzinājos, kas tā par vērtību un kādēļ cilvēki tik labprāt uz lāviņas karsējas un peras. Pēdējos gados priecājos par katru pirtī negājēju, kuru tomēr izdodas mūsu pirtī dabūt iekšā. Pamazām pašiem radās doma par pirts celšanu. Kādu reizi, braucot garām kaimiņu mājām, pamanījām, ka tiek jaukta nost un sazāģēta malkā veca, bez jumta palikusi klēts ēka. Sarunājām, ka malku viņiem nopirksim, bet baļķus lai atdod mums – pirts būvēšanai. Tā no klēts kokiem arī uzbūvējām pirti. Pirmais pēriens bija tieši Ziemassvētku vakarā – 24. decembrī, un pēc tam devāmies uz baznīcu. Sajūtas, kas pārņem, pirmo reizi ieejot savā pirtī, nav vārdos izstāstāmas. Jāteic, ka pirti tolaik uzcēlām bez lielām zināšanām un āderu meklēšanas. Tikai vēlāk izlasīju, ka pirtsvieta jātaisa tur, kur patīk augt lazdām un mežābelēm, kā arī skudras taisa pūžņus. Šajā ziņā esam trāpījuši desmitniekā, jo tolaik te auga gan lazdas, gan mežābeles, arī skudru pūžņu visapkārt netrūkst. Protams, sākotnēji cēlām ar domu, ka pirts būs mums pašiem. „Kodolos", jo īpaši Jāņos, parasti sabrauca daudz cilvēku, taču ar pirts parādīšanos to kļuva vēl vairāk. Tie sāka mūs bikstīt: kā nu tā – pirts ir, bet nav, kas noper. Citi, savukārt, vēlējās masāžu, kas bija un joprojām ir mana pamatnodarbošanās arī pirms aizraušanās ar pirti. Masāža un pirts sader kā cimds ar roku. Šīm divām nodarbēm pievienojās arī mana trešā aizraušanās, jau no bērnu dienām – tējas. Ozola, bērza un liepas slotiņas daudzi atpazīst, taču var siet arī dažādu zāļu slotiņas tējzālēm. Par to, ka esmu aizrāvusies ar pirti un zāļu tējām, liels paldies jāsaka gan pirtniekiem, gan dziedniekiem, jo īpaši Dzintrai Žīgurei, kas mani nolika pie vietas, paskaidrojot, ka cilvēks nav nācis pasaulē, lai vienkārši nodzīvotu dzīvi, bet gan lai atrastu savu ceļu, – pastāsta Daiga Čevere.
Veselīgs dzīvesveids augstā vērtē
Publika, kas iecienījusi „Kodolu" slapjo pirti, ir visai raiba. Tie ir gan laivotāji, kas sezonāli laivo pa Aivieksti, gan dažādu nometņu dalībnieki, kā arī vienkārši atpūtnieki, kas par iespēju „Kodolos" izbaudīt pirts procedūras ir dzirdējuši no citiem pirtī gājējiem. Daiga Čevere piebilst, ka pēdējos gados pirts kultūra Latvijā ir krietni augusi. Agrāk uz pirti cilvēki lielākoties braukuši ēst un dzert, tagad uzmanība tiek pievērsta pašai pirtī iešanai un veselībai.
Pirts saistās ar veselīgu dzīvesveidu, un tieši tam Daiga Čevere cenšas pievērst arī citus cilvēkus. Pirms dažiem gadiem „Kodolos" projekta „Veselīga dzīvesveida veicināšana" ietvaros notika seminārs, kurā viņa plašāk pastāstīja par pirtslietām un zāļu tējām.
Ik pa laikam viņa apmeklē arī skolas. Pērn rudenī iegūta arī PVD atļauja saimniecībā audzēt zāles tējas gatavošanai. Pirmā ievāktā raža jau veiksmīgi notirgota, tostarp Madonā notikušajās Uzņēmēju dienās, kur „Kodolu" saimnieki piedalījās pirmo reizi.
– Uzņēmēju dienās redzēju, ka cilvēkiem veselīgas zāļu tējas interesē un viņi vēlas vairāk lietot šādas tējas. Tiesa, saprast, ka jādzīvo veselīgāk, ir viens, bet kaut ko šai ziņā darīt – pavisam cits. Cilvēks pēc dabas ir slinks un arī labprātāk no rīta izdzers kafiju, nevis to tēju, kas būtu nepieciešama, – uzskata Daiga Čevere.
„Kodoli" ir piedalījušies arī Madonas novada pašvaldības rīkotajā ideju konkursā „Madona var labāk!", gūstot finansiālu atbalstu. Kaut gan pagaidām sapni par āra kubula iegādi vēl nav izdevies īstenot, pašvaldības sniegtais atbalsts ļāvis tikt pie žāvējamās krāsniņas, ko izmanto tēju žāvēšanai.
AGRA VECKALNIŅA foto