Šogad Vestienā sakoptāko sētu konkurss nenotiek, bet, pamatojoties uz iepriekšējo gadu konkursu rezultātiem, Vestienas pagasta pārvalde pieteica Sarmītes un Pētera Avotiņu iekopto dārzu Latvijas skaistāko daiļdārzu un lauku sētu konkursam.
Vērtēšanas komisija, kur piedalījās LLU docente, ainavu arhitekte Gundega Lināre, Bulduru dārzkopības vidusskolas skolotājs Aivars Lasis, LLU pasniedzēja, ainavu arhitekte Silvija Rubene, Jānis Lediņš un Liene Gulbe, ieradās Vestienā, lai novērtētu Avotiņu ģimenes dārzu Vestienas centrā un atpūtas vietu "Tērcēs".
– Avotiņu māju jau var atrast pēc sakoptās apkārtnes, – ceļu uz Salāja ielu norādīja Vestienā uzrunātie ļaudis. Tā arī bija – acis uzreiz ievēroja māju ar zaļo mauriņu,
dzirnakmeņiem, mazajām strūklakām, lielās pēdas, kas ved uz namdurvīm, dekoratīvo stādījumu grupas, kur katra vieta ir uzmanības vērta un saista ar kādu ziedu, augu vai dekoratīvu elementu. Tā ir īpaša maza un intīma pasaule, ko izdevies radīt māju saimniekiem ar savu izjūtu, mīlestību un neatlaidīgu darbu.
Sagadījās, ka mūsu ierašanās laikā mājas saimnieki bija devušies katrs savās gaitās. Sarmīte bija izsaukumā uz kādu lauku saimniecību, jo strādā par mākslīgās apsēklošanas tehniķi, Pēteris ir autoapmācības instruktors autoskolā "Heliks". Mājās sastaptā Sarmītes mamma Maija Lancmane, uzzinot, ka esam ieradušies fotografēt kādu dārza stūrīti, sacīja: – Protams, varat bildēt visu, kas patīk. Kā iegadās brīvs brītiņš, tā Sarmīte ņemas pa dārzu. Viņai puķes ļoti patīk jau no mazām dienām, un šī mīlestība atspoguļojas dārzā. Tāpat bija arī man, ka pa vidu kartupeļiem ziedēja asteres un aizliegtās magones. Sarmītei viss tāpat iegājies, patīk arī istabas puķes, un iestādītais labi aug. Znots palīdz visos smagākajos un zemes darbos, viņiem vēl daudz darāmā arī laukos, un vasarā – it īpaši, jo jāravē, jāpļauj zāle, dārzu nedrīkst nolaist – visur jāpieliek rokas. Lauku īpašumā "Tērces" kādreiz turētas govis, bet tagad ir rukši, sivēnmātes, un sivēni patlaban ir uz izķeršanu.
Maija Lancmane novērtē Sarmītes enerģiju, visu, ko viņa iespēj gan darbā, gan mājas solī, gan dārza iekopšanā un puķu stādīšanā, bet visvairāk – rūpes un mīlestību, ko saņem no meitas, jo tiekot apčubināta.
Mājas saimnieci Sarmīti Avotiņu izdevās sastapt pēc vizītes zemnieku saimniecībā. Vaicāta par piedalīšanos konkursā, viņa uzsvēra: – Paši jau nepieteicāmies, mūsu dārzu izvirzīja Latvijas daiļdārzu konkursam pagasta pārvalde, kaut strādājam ne jau konkursiem, bet savam priekam. Vestienā konkursā par sakoptāko māju apkārtni iepriekšējos gados mūsu māju dārzs ir apmeklēts katru gadu, bet tas nav tāpēc, ka paši to gribētu. Drīzāk otrādi – kāpēc katru gadu apmeklē vienus un tos pašus dārzus, nemeklē jaunus, jo ir taču daudz sakoptu īpašumu.
Sarmīte pat jūtas nedaudz nogurusi no lielās uzmanības, jo vienmēr atrodas kādi interesenti, kam tiek izrādīts Avotiņu māju dārzs. Protams, tam ir savi plusi, jo nevar nolaisties, vienmēr jāuztur dārzs labā izskatā un formā.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto