Šāgada vasara lauciniekus pārbaudījusi ar saviem untumiem, te sūtot lietavas, te karsējot. Tieši pa ceļam uz Ošupes pagasta lauku saimniecību „Cīrulīši" nomākušajās debesīs beidzot parādās saule. Septiņu gulētāju dienā ielijušais lietus ik pa brīdim atgriezās pēdējo divu nedēļu laikā, traucējot „Cīrulīšu" saimniekam Henriham Šķēlem pabeigt siena vākšanu.
Iebraucot sakoptajā saimniecības pagalmā, pirmie acīs iekrīt siena ruloni, kas lielā kaudzē sakrauti traktora piekabē. – No vajadzīgā siena daudzuma pagaidām sagādāta tikai puse; skābsiena gan ir kādi 80%. Tam jau laikapstākļi netraucē, – teic saimnieks. Toties zāle esot jau pāraugusi – nekāds dižais siens vairs nesanākšot. Tomēr, ja laiks pieturēsies labs, tiks darbināts traktors un pļauts siens, savādāk ziemā lopiem barības nepietiks. Saimniecībā tiek turēts apmēram 30 govju un 70 teļu. – Iesākumā bija tikai kādas divas govis, tad jau pamazām, pamazām pirkām klāt, – par to, kā radies lielais ganāmpulks, stāsta Šķēle.
Ceļš līdz dzīvei laukos Henriham un viņa sievai Ligitai Šķēļiem sanācis visnotaļ raibs. Pēc profesijas Henrihs ir traktorists un Ligita – šuvēja; kādu laiku strādājusi Madonas „Darba sparā", tad par sekretāri Barkavā, līdz kamēr apprecējusi Henrihu un abi atnākuši saimniekot uz viņa tēva mājām. Saimniecību, pēc Henriha domām, reģistrējuši vēlu – tikai 2005. gadā. „Cīrulīšiem" piederošā zemes platība ir diezgan liela, aptuveni 96 ha (līdz pat 150 ha, kur pļauj zāli), tāpēc darba nekad netrūkst. – Ja gribēšana ir, var strādāt kaut visu nakti, – atzīst Henrihs Šķēle. Tomēr saimniekiem ir veicies ar palīgiem: meitu Sabīni, dēlu Agri un viņa sievu Ritu. Agris nolēmis iet tēva pēdās un jau ir pabeidzis LLU 1. kursu lauksaimniecības fakultātē. Par to, ka izglītībai pat lauku saimniecībā ir liela nozīme, „Cīrulīšu" saimniekam ir diezgan rūgta pieredze. Iesniegtais projekts tehnikas iegādes atbalstam ticis noraidīts lauksaimnieciskās izglītības dēļ. Noteikumi paredzot, ka tai jābūt apgūtai vēlākais 1992. gadā, respektīvi, tie, kas augstskolu pabeiguši pirms 1992. gada, nav apguvuši mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību. – Es tad laikam sanāku par vecu, jo manu izglītību vairs neņem vērā. Visus šos gadus esmu laukos nostrādājis, bet nu izrādās, ka vairs neatbilstu prasībām – nemācēšu, redz, ar viņu jauno tehniku vairs strādāt, – ir vīlies Henrihs.
Par spīti grūtībām Šķēļi situācijai rada risinājumu. – Tāpēc jau rokas nenolaidām; ņēmām kredītu lauksaimniecības tehnikas iegādei un tagad tik strādājam, lai turpmāk varētu saņemt kādu lielāku atbalstu. Neies jau tāpēc raudāt, – optimistiska ir „Cīrulīšu" saimniece Ligita. Viņas dzīvesprieks un saimnieciskums atspoguļojas arī sakoptajā mauriņā, krāšņajos apstādījumos pie mājas un interesantajos pagalma aksesuāros – dārza rūķos, veclaicīgos zirga ratos, kuri nu tiek izmantoti par milzu „puķupodu", un dārza lampiņās stilizētu bruņurupuču veidolā. Nākotnes plāni Šķēļiem nesniedzas fantastiskos augstumos; viņu skats uz dzīvi ir reālistisks – cik paši strādās, tik arī būs. Lauksaimniecībā problēmas bija, ir un būs, bet to, ko var izdarīt, tas jādara.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto