Apmeklēt zemnieku saimniecību „Ķeirenes" Aronas pagastā rosināja kādas pastāvīgās „Stara" lasītājas zvans redakcijai. Zemnieku saimniecība veiksmīgi darbojoties jau kopš Breša laikiem, turklāt saimniekošanu pirms vairākiem gadiem esot pārņēmuši jauni un uzņēmīgi cilvēki – Raitis un Dana Gudeļonoki.
– Saimniekošana „Ķeirenēs" tik tiešām notiek kopš Breša laikiem. Te 1989. gadā saimniekot sāka Raita vecmamma Aina Kļaviņa, bet zemnieku saimniecība oficiāli tika nodibināta 1992. gadā. Sākumā Raita vecmamma nodarbojās ar cūkkopību, vēlāk – ar piena lopkopību. Tika nojaukta vecā kūts un uzcelta jauna. Uz iepriekšējās ēkas pamatiem tika uzbūvēta arī jauna māja: to cēla apmēram piecus gadus, – tiekoties „Ķeirenēs", saimniekošanas pirmsākumus ieskicēja Dana.
Savukārt pirms četriem gadiem – 2012. gadā – saimniecību no vecmammas pārņēma Raitis.
– „Ķeirenēs" dzīvot sākām vēl agrāk – 2006. gadā, pie tam man te viss ir labi pazīstams jau kopš bērnības, kad pie vecmammas pavadīju vasaras un iesaistījos arī lauku darbos. Pats esmu no Ērgļiem, bet, pirms atnācu dzīvot uz šejieni, kādu laiku pastrādāju arī ārzemēs. Pārņemot saimniecību, pakāpeniski esam pārgājuši uz gaļas liellopiem – patlaban to mums ir ap 50. Bet ar piensaimniecību vairs nenodarbojamies. Piena cena kopš sankciju ieviešanas ir kritusies, un, lai nodarbotos ar piena lopkopību, ir jāizpilda aizvien jaunas prasības. Piemēram, būtu jāizbūvē jauna mēslu krātuve, taču tās būvniecības izmaksas ir neadekvāti lielas, – atzina Raitis.
Tiesa, arī nodarbojoties ar gaļas liellopu audzēšanu, ir jāpārvar daudzas grūtības, un ienākumi nav tik lieli, kā vajadzētu, turklāt tiem atšķirībā no piena lopkopības, kad nauda par nodoto pienu tiek ieskaitīta regulāri, ir sezonāls raksturs.
– Lai saimniecību varētu attīstīt, sniedzam arī mežizstrādes pakalpojumus. Ieguldījumi, audzējot gaļas liellopus, tik ātri sevi neatpelna, tas prasa ilgāku laika posmu. Varbūt pēc gadiem saimniecību mums tomēr izdosies nostiprināt tā, ka varēsim atļauties nodarboties tikai ar gaļas lopkopību. Pagaidām, lai izbūvētu un attīstītu visu infrastruktūru, nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, – pastāstīja zemnieku saimniecības īpašnieks.
Raitis atzina, ka arī tehnika nav pati jaunākā, taču strādāt ar to var. Turklāt kredītos arī negriboties līst iekšā, tāpēc visi vecie traktori ir saremontēti un pilnveidoti, bet no jauna iegādāta piekabe, tāpat rituļu prese, kas šogad ļoti labi noderējusi.
Siena laiks šovasar patiešām kļuva par īstu pārbaudījumu zemniekiem ne tikai „Ķeirenēs", bet visā Latvijā.
– Ar laikapstākļiem siena laikā pagalam neveicās. Līdz Jāņiem paspējām sagatavot tikai kādus 40 siena ruļļus. Meža ielokos zāli, ko pļaut, vēl varēja atrast, bet pļavās tās tikpat kā nebija. Pēc tam jau sākās lieti, zāle auga un bija, no kā sienu gatavot, bet nebija piemērotu laikapstākļu, – atcerējās Raitis.
Vaicāts, vai vismaz tagad var teikt, ka siena laiks ir beidzies, viņš ar atvieglojumu atbildēja apstiprinoši: – Patlaban piepļaujam tikai no sētajām platībām un to pievedam liellopiem ganībās, bet tā siena laiks ir beidzies. Šogad sanāca tā, ka visi rudens darbi bija jādara reizē – jānovāc gan kartupeļi, gan dārzeņi, un vēl siena sagatavošana jāpabeidz. Labi, ka mums nav labības lauku, citādi darba būtu vēl vairāk.
Zemi arī nomā
Zemnieku saimniecībā „Ķeirenes" ir ap 25 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tās nepietiek, tāpēc zeme tiek arī nomāta. Šogad, pateicoties nopirktajai jaunajai presei, skābsiena ruļļu sagatavots pat vairāk, neraugoties uz nelabvēlīgajiem laikapstākļiem. Precīzi saskaitīts neesot, bet ap 500 ruļļiem vajadzētu būt (viena ruļļa svars ir 500-800 kg).
Lopi arī ziemā pārsvarā uzturas laukā. Ir divas nojumes, kur tiem pārgulēt. Lai būtu siltāk, uz lauka tiek uzvests siens, tāpat tiek nodrošināts ūdens, un ir iespēja ziemā to turpat uz lauka arī uzsildīt.
Meklē izdevīgāku noietu
Painteresējos, kā veicas ar gaļas lopu realizāciju.
– Galvenā realizācijas vieta mums ir „Izsoļu nams". Vietējā tirgū gaļas cenas ir ļoti zemas, tāpēc cenšamies meklēt produkcijai izdevīgāku noietu. „Izsoļu namam" ir vienas no lielākajām cenām Latvijā, tur par sešu mēnešu bullīti var dabūt gandrīz tikpat vai pat vairāk, kā citviet par pusotru divus gadus vecu liellopu. Pārsvarā pārdodam sešus mēnešus vecus bullēnus, bet telītes atstājam ganāmpulka atražošanai. Saimniecību attīstām pamazām, esam uzcēluši jaunu lielu novietni tehnikas glabāšanai, kur, starp citu, 2011. gadā vispirms kopā ar Danu nosvinējām kāzas. Ir atsevišķa novietne arī lentzāģiem. Mūsu mērķis ir arī ganāmpulku izveidot pēc iespējas kvalitatīvāku, –
atklāja Raitis.
Viņš uzsvēra, ka kopumā ar saimniekošanu laukos ir apmierināts. Katrā ziņā savu lēmumu piekrist pārņemt saimniecību no vecmammas nenožēlo, kaut gan ļoti daudz darba ir katru dienu un viegli neesot.
– Tādi lauki, tāda saimniecība, tik skaista daba – tā taču ir nenovērtējama dāvana un kaut ko tādu jau nav iespējams nožēlot! – Raita teikto papildināja Dana.
Arī viņa, būdama diplomēta ekonomiste ar augstskolā iegūtām zināšanām uzņēmējdarbības un tūrisma jomā, iegulda lielu darbu, lai saimniecība veiksmīgi darbotos. Danas ziņā ir visa zemnieku saimniecības grāmatvedība.
Doma par bioloģisko saimniekošanu
– Ceram, ka tālākā nākotnē ražošana laukos tomēr būs konkurētspējīgāka un izdevīgāka nekā dažādu pakalpojumu, tai skaitā mežizstrādē, sniegšana. Ir arī doma pāriet uz bioloģisko saimniekošanu. Pavasarī izgāju kursus, tie droši vien būs jāapmeklē arī Danai, lai abi kopā varētu veiksmīgi uzsākt un attīstīt bioloģisko saimniecību. Mūsu ģimenē aug divi dēli, un varbūt arī puikas ieinteresēs saimniekošana laukos. Pagaidām par to vēl ir pāragri spriest, tā būs viņu izvēle, mēs to viņiem neuzspiedīsim, – nākotnes ieceres atklāja Raitis.