Sarkaņu pagasta "Mazo Ataugu" saimniece Pārsla Toka ir mācījusies un strādājusi par zootehniķi, tāpēc arī tagad piemājas saimniecībā ir visāda dzīvā radība, ieskaitot suņus, kaķus, trušus, pīles, zosis, vistas, pat govi un gliemežus.
Saimniece par katru no kustoņiem varētu stāstīt kā par personību, jo zina katra raksturu. Arī par košumaugiem, kas priecē acis, starp kuriem pie dīķa skaisti saauguši pašas stādītie pūpoli. Novembra sākums ir silts, vēl mājputni skraida laukā, arī kāds uzplaucis pūpolzars, šķiet, sajaucis gadalaikus.
Piemājas saimniecība "Mazās Ataugas" ir uz Pārslas vārda, vīrs Pēteris ir šoferis tālbraucējs, meita un dēls ir jau pieauguši, izskoloti un patstāvīgajai dzīvei izvēlējušies galvaspilsētu.
Iepazīstinot ar savu dzīvi lauku saimniecībā, Pārsla Toka raksturo: – Mamma uz Sarkaņu pagastu pārcēlās dzīvot, kad man bija seši gadi. Esmu dzimusi gulbeniete, bet nu jau manas mājas ir Sarkaņu pagastā. Kad pabeidzu Smiltenes sovhoztehnikumu, ieguvu zootehniķes specialitāti un devos strādāt uz Latgali – Balvu rajonu, kur strādāju savā profesijā. Vieta bija tālu no Balviem, no citām pilsētām. Apprecējos, mamma vēlējās, lai atgriežos, un es arī zināju, ka nevēlos Latgalē palikt uz mūžu, kaut dzīvot tur varēja. Atgriezos, vēl pastrādāju par zootehniķi toreizējā kopsaimniecībā, bet, kad sākās jukšana un brukšana, mani "samazināja" jau vienā no pirmajām reizēm. Speciālisti tolaik par samaksu sūdzēties nevarēja, bet vīram, kas melnu muti ar kāpurķēžu traktoru ara tīrumus, maksāja niecīgu algu. Bērna vasaras kostīmiņš pirmajos privātveikalos maksāja pusi viņa algas, kas bija krievu rubļos. Tas man ir iespiedies atmiņā, ka par vīra algu varēja sanākt tikai divi kostīmiņi, bet sezonas laikā bija jāstrādā no rīta līdz vakaram. Arī tagad, lai pie kā tiktu, ir daudz jāstrādā, pati dzīve mūs dzen.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 10.11.2011.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto