Mētrienas pagasta ZS "Muižnieki", kur saimnieko Skaidrītes un Viļa Putnu ģimene, nodarbojas ar piena lopkopību.
Pie dzimtas mājām "Muižnieki" ar senu vēsturi (sienā pie saimniecības ēkas, kur kādreiz bija zirgu stallis, ratnīca, ir lasāms skaitlis – 1892) aug kupls dzīvības koks. Tā zaros, pavasari gaisā sajutuši, ielido un izlido putni, kas priecē čaklos mājas saimniekus ar uzvārdu Putns. Pavasari sarosījušies sagaida ne tikai mazie spārnotie draugi, bet priecīgāki paliek arī ļaudis – dienas kļūst garākas, saule atgriezīsies, būs vairāk dzīvesprieka, protams, arī darbu, jo fermas lopiņu kopšanai klāt nāks lauku darbi. Ar ikdienas soli saimnieki tiek galā. Skaidrīte Putna uzsver, ka savu darbu, strādājot laukos, jau nerēķina. Ieguvums ir arī tas, ka lopbarību sagatavo un izaudzē paši, visu cenšas paveikt saviem spēkiem. Taču arvien vairāk rodas jautājumu par to, kā izvērtīsies turpmākā situācija piena lopkopībā, vai svaigpiena cenu kritums turpināsies, vai piena ražotāji varēs strādāt un izdzīvot, ja turpināsies šāda tendence.
Skaidrīte Putna te ir dzimusi, augusi, pirmās zināšanas apguvusi Kalna astoņgadīgajā skolā, mācības turpinājusi Lubānas vidusskolā.
– Mētrēniete skaitos tikai tagad, jo sākumā bijām saikavieši. Neesmu apguvusi lauksaimnieka profesiju. Kad neizturēju universitātē konkursu, iestājos Rīgas industriālajā politehnikumā, kur ieguvu skaitļošanas tehniķa specialitāti. Diezgan ilgi nostrādāju mežsaimniecības institūta apvienībā "Silava". Kad mamma paziņoja, ka atbrīvojusies vieta Saikavā pasta nodaļā, ilgus gadus tur nostrādāju – sākumā par pastnieci, vēlāk – par priekšnieci. 1992. gadā, kā piedzima Juris, aizgāju no darba (pavisam izaudzināti trīs bērni – Māris, Madara un Juris). Tūlīt arī sākām zemniekot, tētuks vēl bija ar pilnu jaudu darbos. Kad sabruka paju sabiedrības, arī vīrs Vilis, kas strādāja par iecirkņa mehāniķi, ar pilnu krūti pieslēdzās zemnieku saimniecībai. Tētuks jau ir mūžībā, mammai šovasar būs 90 gadu. Mums vispār šis ir varens gads, jo janvārī Vilim palika 60, arī man decembrī gaidāma apaļa jubileja. Atliks vien cept pīrāgus. Izveidojām saimniecību ar 17 ha lauksaimniecības zemes, klāt nāca neliels mežs. Ar laiku privatizējām vēl platības klāt, un tagad ir ap 36 ha. Tā ir platība, ko var apsaimniekot bez kalpiem, bet vienlaicīgi – nūja ar diviem galiem. Saimniecība ir maza, no tehnikas kaut ko jaunu nevaram atļauties. Mājās nav bijis brīža, kad būtu palikuši bez lopiem, bet vecā kūts deva vietu tikai septiņām govīm. Uzcēlām jaunu, patlaban ir 15 piena devējas, citi raglopi, pārsvarā ‘Latvijas brūnās'. Slaukumu ar piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības "Atašiene-Agro" starpniecību piegādā AS "Preiļu siers", kur samaksa arī atkarīga no produkcijas realizācijas, arī piena pārstrādes uzņēmumam ir pārprodukcija un neiet viegli. Arī zemniekam nav viegli. Ja nebūtu subsīdiju, tad diez vai varētu noturēties virs ūdens. Nezinām, kā varēs turpināt saimniekot, ja ES solītā platībmaksājumu palielinājuma Latvijas lauksaimniekiem nebūs, – ikdienas rūpes un arī cerības atklāj Skaidrīte.
Saimniecībā "Muižnieki", domājot par attīstību, ir īstenots projekts programmā "Standartu sasniegšana", iekārtota piena telpa, sakārtota ūdensapgāde, iegādāts dzesētājs, bet pērn uzbūvēta arī mēslu krātuve. Saimniece, stāstot par mēslu krātuves jaunbūvi, saka: – Eiropai vide ir svarīga, un mēs vai lecam gaisā ar savām mēslu krātuvēm, bet tas, kas ir ES ieteikums, mums ir noteikums. Tas pats – ar akcīzes degvielas iekrāsošanu. Bez piena mājas un ūdensapgādes nevarētu, bet laukos bez mēslu krātuves varētu vēl simt gadu iztikt. Mēslu krātuves projekts un tā realizācija – tas bija kas vairāk nekā pārvilkt bikses pār galvu, un tā bija vesela epopeja. Viss bija jāizdabū cauri, jāaizņemas bankā, jāapdrošina būvniecība utt. Tagad smejos, ka naudu esmu ielikusi mēslos.
Kad esi ieguldījis naudu lietā, tad prasās strādāt un strādāt, taču piensaimniecība atrodas situācijā, kas prasa atbalstu, bet atbalsts no valsts tiek gaidīts lielāks. Vienā grāmatā izlasīju rindas, ka laikam būtu izdevīgāk, kad visi aizbrauktu uz Īriju sēnes lasīt, un tad būtu plaši, pliki lauki. Lauksaimniecībā nav, uz kā atsperties, nezinām, kā viss apgriezīsies, ko darīsim pēc pieciem gadiem. Ja nebūtu ES platībmaksājumu, nezinu, kā mums klātos. Beigsies projekta uzraudzība, tad pēc pieciem gadiem redzēs, kādas būs piena iepirkuma cenas, vai ar tām varēs nosegt visas izmaksas. Saplānot uz priekšu nevar neko, bet ir skaidrs arī tas, ka visam, kas pa gadiem ieguldīts, nevar vienā dienā, pārvilkt svītru.
Lai arī domas rosās dažādas, "Muižnieku" saimniece cenšas saglabāt optimismu, ir sabiedriska, ziemā atrod laiku arī adīšanai, grāmatu lasīšanai. Pagājušajā sestdienā svētību laukiem un apkārtnes māju saimniekiem atnesa arī XVII starptautiskā masku tradīciju festivāla dalībnieki, tostarp – no Lietuvas.