"Nepaiet ne diena, kad mežacūkas neienāktu pagalmā un neparakņātos – jau rokas nolaižas, rakumus konstatējot. Pat karoga mastu rok ārā. Paldies Dievam, dārzam apvilkām robežu, tur neiet."
Tā savus vērojumus saistībā ar mežacūku bezbailīgajiem sirojumiem aprakstīja Edgars Kramfts no Bērzaunes pagasta "Rutuliem".
– Lien no meža ārā, nāk mājas apkārtnē, laikam meklē ēdamo. No rīta pamostos, skatos pa logu, redzu, kā aiziet "melns dibens". Mājai blakām nav labības lauku, dodas pie mums. Zvana kaimiņiene – viņa sūdzas, ka vairs netiekot laukā no mājas,
jo ceļš izrakts līdz ar trepēm. Braucu garām un skatos: patiešām – viss celiņš izrakts. Protams, cūkas rok tur, kur ir nopļauta zāle. Manās mājās arī rok tur, kur nopļauts. Esam noslēguši līgumus ar medību kolektīviem. Pats noslēdzu līgumu ar kolektīvu, ko vada Māris Kruglovs. Par mežacūku sirojumiem mājās ir ziņots, mednieki ir braukuši, skatījušies. Ir arī vaktēts, bet tad nekas nav novērots. Cūkas cilvēku ātri saož. Pats kādreiz biju mednieks, tagad, jau vairākus gadus, kopš redze pasliktinājusies, vairs nemedīju. Kādreiz mūsu kolektīva mednieki meža zvērus ziemā piebaroja. Sezonā nodarbojāmies ar dzinējmedībām, pa ziemu bari tika iztrenkāti. Tagad pārsvarā medības ir uz gaidi, izķer labākos eksemplārus, baro cauru gadu, nodarbojas ar savvaļas cūkkopību.
13.09.2022.