Mangalicas jeb Ungārijas savvaļas cūkas – trīspadsmit dzīvespriecīgi sivēntiņi – uz Bērzaunes pagasta SIA "TD Sveķi" no Austrijas tika atvestas 2012. gadā. Patlaban saimniecībā mangalicu ganāmpulks ir savairojies un izvietots to augšanai vislabākajā vidē – brīvā dabā, pļavās, ko ieskauj mežs un, protams, žogs.
Savvaļas cūku turēšanai iežogoti ir 29 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Šajā teritorijā izveidoti pieci cūku aploki, kuri ir ar vārtiem atverami un aizverami, dabiskos apstākļos te uzturas pavisam 45 jauncūkas.
3. jūnijā SIA "LLKC" Madonas nodaļas rīkotajā izbraukuma seminārā par netradicionālo dzīvnieku audzēšanu visiem interesentiem, kas vēlas ko vairāk uzzināt vai pat turēt mangalicas savā saimniecībā, bija iespēja arī pavērot savvaļas cūku dzīvi aplokos. Bērzaunes pagasta SIA "TD Sveķi" īpašniecei Dzintrai Karavaičukai mangalicu audzēšanā jau ir vairāk nekā trīs gadu pieredze. Viņa pabijusi arī mangalicu audzētavās Ungārijā, taču atzīst: – Man ir grūti iemācīties svešvalodas un pie tam vēl – cūku valodu, tāpēc ir grūti saprast, kuri ir tie dabas knifi, kāpēc vienu brīdi, kad man liekas, ka ir labi, cūkām varbūt tā neliekas, un otrādi.
Par mangalicu turēšanas apstākļiem aplokos viņai ir daudz stāstāmā. – Vasarā dzīvnieki nav jāpiebaro, tiem ir jāpārtiek no tā, kas ir tīrumā. Kad cūkas atrodas lielajā zālē, tām galvenais ir labi paēst. Ēšana ir bara dzīvnieka instinkts, lai izdzīvotu. Vēdera dēļ mangalicas ir gatavas "pat pārdot dzimteni". Ko daba dod, to mangalica ņem. Savvaļas cūkas ēd pilnīgi visu, arī pliku vardi apēdīs, ja atradīs. Cūkas gan ēd visu, bet ķīmiju nesaņem, arī prettārpu zāles tām ir ķiploki un ķirbji ar visām sēklām. Mangalicas ķer, grābj un rok to, kas ir dabūjams, padzeras no peļķes. Vecās pļavas ir bagātas ar dažādām zālītēm, un vecais aploks jau skaitās aparts. Pēc tam šo zemi varēs nokultivēt un sēt labību, – smaidot secina Dzintra. Ieguldījumi teritorijas iežogošanai bijuši lieli, bet saimniece lēš, ka ar laiku tie atmaksāsies.
Cūkām ir ierīkotas arī "guļamistabas" – siena mājas, kur patverties nelabvēlīgos laikapstākļos. – Mangalicas ir gudras tajā ziņā, ka ziemā, kad ir ļoti auksts laiks un dziļš sniegs, tās no siena mājas laukā neiet, jo saimnieks, kas, viņuprāt, ir daudz glupāks, pienesīs barību klāt pie mājas. Pagājušajā ziemā mangalicas tika piebarotas ar Lietuvas cukurbietēm. Garšo kartupeļi, pēc jaunā gada – burkāni, pavasarī – ķirbji. Ar kukurūzu neaizraujamies, bet Austrijā un Ungārijā, kad dzīvniekus kur grib pārvietot, paber kukurūzas graudus, un suķi iet pakaļ kukurūzai. Mēs atradām citu variantu – suņu barību "Dogo". Kad to paber, mangalica gatava aiziet kaut uz pasaules malu. Šodien pabēru Praulienas pagastā gatavotās granulas, ko veido 90% auzu un 10% lopbarības pupu, kas šiem dzīvniekiem ļoti garšo. Kad atvedām cūkas uz šejieni, viena uzreiz sāka noteikt toni, mēs to nosaucām par Štirlicu. Mangalicas skatās, ko dara toņa noteicēja – ja tā nevēlas kāpt traktora piekabē, tad pārējās arī nekāps. Ja ar cūkām komunicē, tās nav ļaundabīgas, bet kuiļiem, dabiski, gribas parādīt savu hierarhiju. Kad kāds pakasa sānus, tad vispār – no labsajūtas vēders ir gaisā. Vasarā cūkām biezais, sprogainais kažoks iet nost, apakšā ir sari, – interesants ir Dzintras Karavaičukas stāstījums. Vaicāta par to, kāda ir mangalicu gaļa, saimniece raksturo: – Pirmā mangalicu gaļa ir nogaršota – ļoti aromātiska, garšīga, stingra, speķis neskrien prom no maizes. Esam sagatavojuši arī mangalicu gaļas konservus.
Mangalicas ir dažādu krāsu – sarkanās, melnās, baltās, un par katru Dzintrai ir savs raksturojums: – Visi ir ļoti dzīvelīgi radījumi, un visas mangalicas, kas aizceļojušas uz citām lauku saimniecībām, ir lieliski iedzīvojušās, radījušas pēcnācējus.