Jautājumam par to, kāds būs olu groziņš Lieldienās Solzemnieku ģimenē Meirānu "Rozās", laikam jau ir zināma atbilde – daudzveidīgs.
Lieldienām būs parasto vistu, cukurvistiņu un paipalu olas. Paipalu olas atliek vien izvārīt, jo tās ir skaistas no dabas. Zosis vēl ir jaunas, bet gan būs arī kāda zoss ola. Līdz strausu olām arī pāris gadu jāpagaida, jo pērn rudenī iegādātie strausi vēl skaitās pusaudži.
Vistas, tītari, zosis, pīles, paipalas un Āfrikas strausi – tie ir mājputni, ko nosauc Lubānas novada piemājas saimniecības "Rozas" saimnieks Jānis Solzemnieks, kad viņam vaicā, ko mājās audzē.
Kopš pagājušajā rudenī tika nopirkti strausi, tiem tiek veltīta lielākā uzmanība.
Ilzes un Jāņa Solzemnieku ģimenes mājās Meirānos, kas iegādātas pirms 15 gadiem, visi mājputni tiek audzēti ar mīlestību, jo tiek uztverti kā personības – kontaktējoties ar tiem sarunājas, tos gādīgas rokas noglāsta, lai putns augtu bez stresa un būtu cilvēkiem patīkams.
Lai gan ir lietains, auksts laiks, putni iznākuši laukā. Pirmie mums uzmanību piegriež skaistie, melnie tītari. Jānis Solzemnieks atceras savu pieredzi ar tītariem: – Bērnībā man no tītariem ir bijis daudz, daudz jābēg, tāpēc tagad cenšos, lai citiem tā nebūtu. Ar putniem ir jāuztur labs kontakts. Ko tikai visu esam savā saimniecībā izmēģinājuši. Pirmās lauku saimniecībā sākām turēt vistas tā vienkāršā iemesla dēļ, lai būtu olas. Arī pīles bija, taču, tā kā mājām ļoti tuvu ir mežs, putni šķiet gards un iekārojams mērķis meža zvēriem, galvenokārt lapsām. Pagājušajā gadā lapsa daudzus nokoda. Ir bijušas cūkas, bet, sākoties Āfrikas cūku mērim, arī sivēnus nevarēja pārdot, un tagad rukši ir tikai savām vajadzībām. Kad sieva Ilze pa radio dzirdēja sludinājumu, ka pārdod strausus, aizbraucām un četrus pārvedām mājās. Viens neveiksmīgi salauza kāju, un, lai gan veterinārārsti Madonā to salika kopā, strausam bija grūti. Palika tikai trīs skaistie, lielie putni, kas Lubānas novadā ir vienīgie strausi.
Strausi tika atvesti, kamēr meita Laura strādāja ārzemēs. Turējām noslēpumā, lai, atgriežoties no Grieķijas, Lauru mājās sagaidītu pārsteigums – strausi. Tagad viņa atzīst, ka strausi ir ieinteresējuši, un, kamēr vecāki darbā, viņa labprāt iesaistās putnu kopšanā.
Jānis Solzemnieks strādā Meirānu Kalpaka pamatskolā par mājturības skolotāju, arī Ilze strādā skolā, un pa dienu abi ir aizņemti. – Strausi tika atvesti oktobrī, pavisam mazi, un par tiem bija zināms ļoti maz. Mūsu vecāki sacīja – kam jums tie strausi, kaut tas ir kas jauns, neredzēts. Arī pašiem bija jālasa, internetā jāmeklē, ko strausi ēd, kas tiem patīk. Olas varbūt sagaidīsim pēc diviem, trim gadiem, iespējams, ka ar strauskopību savā saimniecībā varēsim iepazīstināt tos, kas kādreiz, kad te viss būs sakārtots, atbrauks ekskursijā, jo strausi mūspusē ir neierasti. Izskrienot no savas mājas laukā, tie griežas skaistā dejā, izpleš spārnus, ir ziņkārīgi, ik pa laikam kāds atskrien un ieskatās, ko mēs viņu mājās darām. Pa ziemu skaistie putni ir krietni paaugušies un nu ir kā pusaudži.
Saimnieks saka: – Laikam, pirms nolemj pirkt strausus, ir jāzina, kas tie par putniem, ko ēd, kā uzvedas, kā dzīvo. Par paipalām iepriekš bijām visu izlasījuši, bet pēc strausiem tā vienkārši klusi un mierīgi aizbraucām uz Jelgavu. Abu mammas prasīja, vai tad mums nepietiekot ar tiem putniem, kas jau ir mājās. Strausiem bija vajadzīga arī mītne ar augstiem griestiem, voljērs, kur izskrieties.
Jānis Solzemnieks ieskicē:
– Kad iegādājāmies strausus, tikai tad sākām apzināties, ka abi taču esam aizņemti skolā, kas gan ar strausiem nodarbosies. Dēls un meita – mūsu dvīņi Ēriks un Inese – Rīgā mācās. Dēls apgūst ceļu meistara profesiju, meita izvēlējusies kļūt par frizieri, bet Laura ir apguvusi tūrisma specialitāti. Taču viss sakārtojas. Pārsvarā visi darbi ir sadalīti. Katrs dara savu. Putni ir kārtīgi jābaro, jo tie ļoti strauji aug. Īpaši strausiem jāsagatavo speciāls barības maisījums – graudiem jāpievieno kukurūzas, rapša spraukumi, soja, tiem garšo lucerna. Izejvielas ir jāpērk, bet maisījuma sagatavošana ir apgūta. Tiem garšo arī zaļumi, kāposti, strauss neatteiksies no zāles, kas ir jāsasmalcina, lai putns varētu apēst. Garlaicīgi nav, bet viss prasa darbu un laiku.
Kad atbrauc Inese un Ēriks, arī viņi iesaistās, un uzdevums – iztīrīt paipalu būrīšus, ja putni patīk, jauniešiem nav nekas nepatīkams, viņi nerauc degunus.
Uz jautājumu par to, vai ar laiku varētu lauku sētā attīstīt tūrismu, Laura, kas ir izmācījusies šo virzienu, atbild: – Varētu, bet ir vairāk jāpainteresējas par projektiem. Viss ir iespējams.
Jānis Solzemnieks piebilst: – Ko gan šajos laikos laukos darīsi? Varētu jau ārpus skolas pienākumiem sasliet kājas, gulēt, atmest visam ar roku. Taču, ja ir sava lauku saimniecība, 7 ha zemes, mājputni, tad vismaz olas nav veikalā jāpērk. Strausi – tā mums ir apgūstama nozare, bet var būt aizsākums jaunam "lauciņam". Zinot, ka turam strausus, novadnieki par ekskursijām interesējas, bet tās varētu būt tad, kad apžūs ceļi – vasarā. Dzīvosim, redzēsim. Ir jāuzlabo ceļš, infrastruktūra, jo viss ir diezgan lielā procesā – būvniecība, attīstība. Līdz šim esam iztikuši bez kredītiem, ar saviem līdzekļiem vien, taču, ja gribam strausus izrādīt lauku tūrisma mīļotājiem, ir jāiegulda. Gan jau būs kādi projekti arī šajā plānošanas periodā. Līdz šim esam iesaistījušies programmā "Daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācija". Par piešķirto atbalstu ir iegādāta tehnika. Par strauskopību redzēsim, kā viss attīstīsies. Mēs saviem strausēniem pat dzimumu vēl nezinām, jo to var noteikt, kad spalvas kļūst tumšākas. Ir jau iespējas – lauku tūrisms, olas vai gaļa.
Jānis Solzemnieks zina, ka strausi mīt arī Madonas novada Sarkaņu pagasta "Vītolos", jo gandrīz reizē interesējušies par strausiem pie tiem pašiem saimniekiem. Arī tur strausi būs pieejami apskatei.
Lai arī Lauras draudzenes prasa, kam gan mājās jātur strausi, pašām patīkot putnus vērot. Tāpat arī citiem, jo strauss Latvijā skaitās eksotisks putns. Neraugoties uz to, ka šī bijusi ātrā ideja par putnu dārza bagātināšanu, Solzemnieku ģimenē strausi ienesuši jaunas, patīkamas rūpes.