Praulienas pagasta "Grantskalni" ir viena no Breša laika zemnieku saimniecībām, kas paņēma zemi un sāka saimniekot 1989. gadā.
Anitas un Roberta Vanagu saimniecība izmanto ap 50 ha zemes, pamatnozare ir piena lopkopība, bet graudkopība un sēklkopība, kas "Grantskalnos" bija kādreiz, vairs netiek izvērsta. – Sēklkopība bija tad, kad bija valsts atbalsts par sertificēto sēklu, tagad zemnieki sēj, ko grib. Ja strādā ar apdomu, tad pērk no selekcijas un izmēģinājumu saimniecībām kārtīgu sēklu. Ja audzē lopbarībai saviem lopiņiem, tad tas nav svarīgi. Visur jau ir vajadzīgi līdzekļi, turklāt ne mazie. Tie, kas seko līdzi rēķiniem, saprata, ka kļūst izdevīgāk graudus nopirkt, nevis audzēt pašiem, uzturēt kombainu, kalti, maksāt par degvielu un elektrību. Tā kā mums ir kolhoza laika vecā kalte, kas darbināma ar šķidro kurināmo, arī es graudkopībai atmetu ar roku, jo viss izmaksā pārāk dārgi. Šoruden graudus nokūlu tikai savas saimniecības vajadzībām, un varēja iztikt bez kaltēšanas, jo graudu mitruma procents bija normas robežās. Protams, pērngad, kad atkal uzlēca iepirkuma cena par graudiem, situācija tirgū pamainījās, atkal varētu audzēt labību, bet tas vēl ir labi jāapsver. Ir vieglāk izaudzēt savas ģimenes un saimniecības vajadzībām, – secina "Grantskalnu" saimnieks Roberts Vanags. Viņš piebilst, ka tādai nelielai saimniecībai svarīgi ir darīt to, kas dod ienākumus, nevis izdevumus.
Saimniecība, izvērtējot savas iespējas, tomēr ir palikusi uzticīga piena lopkopībai, kaut vairāk nekā divdesmit gadu laikā ir piedzīvots gan piena cenu maksimums, gan minimums un līdz ar to – izdzīvošanas grūtības.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.11.2011.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto