„Lejas Ķuncos 2" top rokām gatavots kazas un govs piena siers. Saimnieki Ruta Grauduža un Steffens Millers uz Madonas novada Ļaudonas pagastu pārcēlās pirms trim gadiem. Jau no pirmās dienas jaunajā vietā viņi jutušies kā mājās. Trīs gados ir paveikts daudz: pabeigti celtniecības un remontdarbi kazu kūtī un siernīcā, izremontētas un labiekārtotas telpas viesu un ekskursantu uzņemšanai. Un tas ir tikai sākums nākotnes iecerēm.
„Lejas Ķuncos 2" tiek ražoti piecu veidu sieri, kas ir plaši pazīstami arī pasaulē: fetas veida siers, mocarella, kamambērs, svaigais un puscietais siers. Saimniecībā ir nedaudz vairāk par simts kazām, papildu kazu pienam tiek iepirkts arī govs piens. Gadā tiek saražotas aptuveni sešas tonnas siera. Saimniece Ruta izrāda izremontētās telpas, rādot uz siera katlu, viņa to mīļi sauc par siernīcas sirdi, jo bez tā pagatavot sieru tādos apjomos nebūtu iespējams.
Ar kazkopību un siera gatavošanu Ruta un Steffens nodarbojas jau piecus gadus.
– Pirms tam saimniekojām manu vecāku mājās Liepājas pusē. Apzināti meklējām mājas Vidzemē. No sākuma vēlējāmies īpašumu 100 km rādiusā ap Rīgu, beigās sanāca 170 km. Ar tā brīža līdzekļiem un tā brīža vajadzībām par piemērotāko atzinām „Lejas Ķuncus 2" Ļaudonas pagastā. Šeit bija vieta gan kazām, gan siernīcai, laba elektrības padeve, jau izrakts dziļurbums. Iedzīvojāmies jau no paša pirmā brīža, – jauno māju izvēli komentē Ruta, piebilstot: lai arī Latvija ir maza valsts, tomēr reģionu atšķirīgā mentalitāte ir ļoti jūtama. Vidzemē cilvēki esot daudz laipnāki, draudzīgāki, smaidīgāki. Šeit par kaimiņu sauc arī cilvēku, kurš dzīvo astoņus kilometrus tālāk.
– Kad atnācām uz šejieni, ēkas vietā, kur pašlaik atrodas siernīca un kūts kazām, iepriekš slējās buļļu kūts un virtuve. Telpā, kur kādreiz atradās virtuve, tagad esam ierīkojuši siernīcu, – par padarīto klāsta Steffens. Viņš rāda uz virtuves skapīšiem sazīmētos zīmējumus, kuros attēlota kazkopība Senajā Ēģiptē un ar humoru saka: – Mūsu ģimenes dzīvē šī noteikti nav pirmā reize, kad gatavojam sieru.
„Lejas Ķuncos 2" gatavotajam sieram netiek pievienots ne vasks, ne parfīms, tam ir tikai dabīgā miziņa, kuru, ja ir vēlme, var arī ēst. Tā kā saimniecība ir bioloģiskā, viss produktu saturs ir veidots no dabīgām sastāvdaļām.
Taujāti, kur tad gardo sieru ir iespējams nopirkt, Ruta atklāj, ka visbiežāk viņus varot sastapt Kalnciema kvartāla tirdziņā.
– Pašlaik pilnā sparā vairums pilsētās notiek svētku svinības, tādēļ izmantojam izdevību un braucam tirgoties arī tur. Protams, iepriekš piezvanot, sieru var nopirkt arī pie mums mājās, – informē saimniece.
Puscietā siera sagatavošana ir laikietilpīgs process: kad siers tiek izņemts no formām, tas pirmās divas nedēļas tiek apstrādāts ar sālsūdeni, katrs rullītis tiek apgriezts un nomazgāts, tad lēnām sāk veidoties miziņa; kad tā ir kļuvusi biezāka, sieru var apstrādāt vienu divas reizes nedēļā. Kazas siers nogatavojas divu mēnešu laikā, bet govs piena siers gatavojas trīs mēnešus. Tikai pēc šāda laika posma sāk parādīties kaut kāds aromāts un garša. Pagājušajā gadā saimniecībā bijuši pat gadu veci sieri, mūsu klientiem tie ļoti patika. Pašreiz esot iztrūkums – tik vecu sieru vairs neesot.
– Ja ir vēlēšanās, pieņemam arī ekskursantu grupas, jo nākotnes iecerēs ir vēlme attīstīt tūrismu, lai cilvēki var atbraukt apskatīt lauku dzīvi, iepazīties, kā top siers, kā kazas dzīvo, ieiet pirtiņā, jo pati esmu pabeigusi pirts skolu. Tas, ka cilvēki var droši braukt ciemos un apskatīties, kas notiek saimniecībā, ir kvalitātes rādītājs, jo daudzās saimniecībās nemaz nevar tā vienkārši ieiet un apskatīties, kā viss notiek. Cilvēkus nelaiž stallī pie lopiņiem, ir liegts apskatīt ražošanas telpas – tādā ziņā mēs esam ekskluzīvi. Mēs arī nesaredzam konkurenci, jo uzskatām, ka viens otru netraucējam, gluži pretēji, tas ir pozitīvi, ja parādās vēl kāds, kurš dara ko līdzīgu, jo tas apliecina, ka šī prece ir pieprasīta un vajadzīga. Reizēm ir labi, ja tiek uzturētas draudzīgas, koleģiālas attiecības, tad var piezvanīt un pajautāt, ja ir kādas neskaidrības vai nesaprašana attiecībā uz dzīvniekiem, produkciju, – par draudzīgajām attiecībām ražotāju vidū klāsta Ruta.
Pieprasījums pēc siera esot viļņveidīgs. Pašreiz saimniecībā strādā divas darbinieces, tuvākajā laikā siera meistari cer atrast arī trešo.
– Meklēsim cilvēku, kas sapratīs daļiņu no tā, ko darām mēs, piedalīsies tirdziņos, pārstāvēs saimniecību, sakārtos dokumentus, atbildēs uz e-pastiem. Pašlaik ir tā, ka uz tirdziņiem mēs braucam abi divi, un tad mājās ar mazo Jurģi dzīvo auklīte, protams, viņa ir forša un laba, bet ar katru dienu aizvien vairāk saprotu, ka es pati vēlos audzināt savus bērnus, – trešā darbinieka nepieciešamību pamato Ruta.
Viņai arī pieder ideja par kazkopību un siera ražošanu, jo vēlme dzīvot laukos bijusi liela, tādēļ vajadzējis atrast arī piemērotu nodarbošanos. To Ruta smēlusies, braukājot pa ārzemēm, redzot, kā citās mazajās saimniecībās top sieri. Ideja pamazām nobriedusi. Vēlāk viņa pieteikusies darbā kā brīvprātīgā Vācijas saimniecībā, kur iemācījusies gatavot sieru un sastapusi Steffenu. Kopīgi ticis realizēts sapnis par kazām un sieru.
– Tādu sieru, kādu taisām mēs, Latvijā gatavo tikai divas ražotnes – pie mums un Ādažos, „Soirā". Mēs viens otram netraucējam un nejūtam konkurenci. Ir tieši pretē-
ji – mēs dalāmies zināšanās: viņi no mums iemācījās gatavot kamamberu, bet mēs no viņiem – mocarellu. Fetas sieru un puscieto sieru ražojam tikai mēs, – sadarbību ar sava amata līdziniekiem ieskicē Steffens.
Pašu mīļākās receptes ir krāsnī cepts fetas siers ar cukīni un tomātiem, grieķu salāti, sarīvēts puscietais siers, uzbērts uz pastas vai salātiem.
– Mūsu mērķis nav kļūt par lielu industriālu saimniecību. Vēlamies piesaistīt tūristus. Tas mums dod lielu gandarījumu, kad cilvēki te atbrauc un apskatās, kā mēs saimniekojam. Papildus piedāvājam arī iešanu pirtī. Mums nav plānu uz 10 gadiem. Mēģinām būt elastīgi un pielāgoties tam, ko prasa laiks, jo nevar jau zināt, kas būs pēc pieciem desmit gadiem, – norāda Steffens.
Klausoties Rutā un Steffenā, šķiet, ka būt par zemnieku ir viegli, jo no abiem staro liels pozitīvisms. Vaicāti, vai tādu sajūtu izdodas noturēt visu laiku, Ruta, brīdi padomādama, saka: – Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks pats uz visu skatās – ja meklēsi slikto, tad to arī atradīsi. Arī mums ir garas darba stundas. Pirms diviem gadiem pieņēmām darbā divas darbinieces, pirms tam visu darījām paši. Ir bijusi arī sajūta – kam to visu vajag. Īpaši tad, kad gaidīju mazo Jurģi, bija jāslauc kazas, jātaisa siers. Viegli nebija. Mums patīk tas, ko darām, un varbūt tādēļ slodzi varam izturēt. Mums šis darbs nav bizness – tā ir mūsu dzīve. Vārds bizness man asociējas ar ātru un lielu naudu, bet, darot kaut ko ar rokām, bagāts nekļūsi. Mums galvenā ir kvalitāte, ne kvantitāte. Gribam, lai cilvēki zina, kas ir mājās gatavots siers. Veikalos nopērkamais siers, kas tiek gatavots no piena pulveriem, ir karikatūra, ne siers. Prieks, ka cilvēki aizvien vairāk novērtē ekoloģiski tīru produkciju.
Siers ir ticis aizvests arī uz Vāciju, kur Ruta mācījās to gatavot. Lai gan viss tiek darīts tāpat, kā mācīts, garša tik un tā sanākot citādāka, to ietekmē daudzi faktori: kazu šķirne, zāle un siens, kāds tiek dots lopiņiem, temperatūra, mitrums, siltums, arī laika apstākļi.
– Mēs vairs neko negaidām, viss notiek tik strauji un automātiski, ka kaut ko gaidīt ir luksuss. Ja gribi, ir vienkārši jādara. Ir jāspēj atrast, par ko priecāties, ko novērtēt. Darba laukos vienmēr pietiek. Zemniekiem šobrīd ir jābūt ļoti erudītiem, gudriem, jāsaprot finanses, jāmāk rīkoties ar datoru. Reizēm pat ir tā, ka mūsdienu zemnieks pats vairs nestrādā – ir jāsēž telpās un jātiek galā ar dokumentiem, bet laika saimnieciskajam darbam paliek arvien mazāk, – pārdomās dalās Ruta.
21.07.2017.