Ērgļu novada saimniecībā "Sniķeri" Jumurdā ziemas miers ir nosacīts, jo saimniecei Santai Lasmanei-Radzvilavičai rūpju gana – kazu ganāmpulkā jau sadzimuši un turpina dzimt kazlēni, ko te sauc par "jauniešiem".
– Pirms pāris nedēļām saskrēja 34 mazuļi, un tikai pa divi, vienai kazai bija tikai viens bērns, vienai – trīnīši – visi balti. Šogad kazu meiteņu ir divreiz vairāk nekā puiku. Tas, protams, ir labi, bet ir jāsaprot, līdz kādam kazu skaitam varam iet. Šobrīd ir 26 slaucamas kazas, vēl ir 16 "jaunieši", un kopā būs jau 42 kazas. Jāzina, cik varēsim pabarot, kādu daudzumu kazas piena mājražošanā pārstrādāt sierā, kāds būs produkcijas noiets, – stāsta Santa Lasmane-Radzvilaviča.
Visi mazie kazlēni, jau piedzimuši, pēc minūtēm piecām ceļas kājās, zina, kur atrast pupu. Kazas ir draudzīgas, visas grib runāties. Tām patīk, ka pakasa aiz ausīm, sabužina, mazos var droši ņemt klēpī, samīļot. Saimniece, paņemot vienu otru kazas bērnu klēpī, saka: – Citādāk nemaz nevar, jo tad tās pienu nedos. Šogad kazas tiek lutinātas vairāk nekā citus gadus, jo laikā, kad dzimst kazlēni, esam vairāk kopā. Visas kazas ir ar vārdiem, un mazajiem vārdi vēl būs jāizdomā.
Izvēlas lauku mieru
Šogad būs pieci gadi, kopš "Sniķeros" sāka dzīvot jaunie saimnieki. Santa atklāj: – Pati esmu no Rīgas, saimniekojam abi ar vīru Kalli, meita Ieva mācās Ērgļu vidusskolas 6. klasē. Rīgā piedzimu, skolas laikā dzīvoju Ādažos, tad – atkal pa Rīgu, esmu strādājusi arī Kristīgajā radio. Galvaspilsētā ir daudz steigas, laikam biju piekususi no turienes stresa, tāpēc izvēlējos pārnākt uz mierīgāku vietu –
laukiem. Te sāku strādāt kristīgo nometņu centrā "Ērgļa spārni" par administratori. Sākumā darbs bija vairāk ar papīriem, organizatoriskās lietas, pabeidzu nometņu vadītāju kursus. Kad centram uzdāvināja 50 aitu mātes – šķirnes aitas, mani izvēlēja kārtot papīrus. Tā pabeidzu kursus pārraudzībā, arī LLKC lauksaimniecības pamatkursu. Man jau bija tikai pilsētas pieredze – viena vecmāmiņa dzīvoja Rīgā, otra – Mažeiķos, bet Ērgļos guvu pirmo lauksaimniecības pieredzi aitkopībā. Kad radās iespēja iegādāties lauku mājas "Sniķeri", to izmantojām, bet sākumā nebija domas par kazu turēšanu. Svarīgākais bija apdzīvot lauku mājas un tad skatīties, ar ko nodarboties. Atvedu divas bišu saimes, skatījos grāmatā un mēģināju saprast, esmu biteniece vai ne. Bija brīdis, kad uzturēju 10 saimju. Vēl ceru, ka kādreiz atgriezīšos pie bitēm, bet patlaban ir diezgan daudz ko noņemties ar kazām. Vienubrīd kūts bija pilna ar trušiem, bija aitas, jo lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir 10 ha, tāpēc domāju, kā to apsaimniekot. Rūpes prasa arī mājputnu kolekcija. Draudzene pierunāja: "Kaziņu vajag, pieniņš būs!" Braucām pēc vienas kazas, atvedām trīs. Pēc tam mums piedāvāja vēl citas kazas, un tā iedzīvojos veselā kazu ganāmpulkā. Pirms tam nekad nebiju ne slaukusi, ne redzējusi, kā to dara. Pirmajās dienās bija vajadzīga kaimiņienes palīdzība, bet pagājušajā vasarā jau esmu tikusi līdz slaucamajam aparātam. Vidēji dienā katra kaza dod 3 l piena, labākā – 6 l piena.
No kazas piena – "Bonijas siers"
– Kad mājās ir kazas un izslaukts piena daudzums, ko nevar uzglabāt, sāku eksperimentēt – gatavot biezpienu, sieru, izmantojot dažādas receptes. Mācījos, lasīju, meklēju receptes, praktizējos. Kopš pērn reģistrējos kā mājražotāja, piedāvājumā ir trīs veidu siers – kazas piena siers bez piedevām, kūpināts siers un kazas piena siers ar garšvielām eļļā. Vēlos vēl paeksperimentēt ar jogurtiem. Mums ir atvērtā lauku saimniecība, daudzi brauc uz "Sniķeriem", bet savukārt es sestdienās braucu uz tirgu. Kazas piena sieram ir cienītāji, un "Bonijas siers" ir aizceļojis arī uz Ameriku, Zviedriju, Krieviju, – uz vaicājumu par piena pārstrādi mājās atbild Santa.
Piedaloties pieredzes apmaiņas braucienā pie mājražotājiem Austrijā, viņa apmeklēja skolas sierotavu, kur bija iespēja apskatīt speciālos siera traukus. – Tas, ko esam pielāgojuši savā interpretācijā, nebūt nav sliktāk, – secina Santa Lasmane-
Radzvilaviča. Viņa uzskata: – Austrijā visi ir lepni par to, ko paši savām rokām ražo mājās, es arī lepojos ar to, ko daru, bet pie mums mājražošana vēl nav pietiekami novērtēta. Viss, ko dara, palīdz laukos izdzīvot. Taču pastāv arī tendence, ka mūsu valstī var dzīvot no pabalstiem, nevis no darba.
"Sniķeru" saimnieces mājražošanas produkcija tiek realizēta ar nosaukumu "Bonijas siers".
– Iegādājāmies kazu jau gados, – piebilst Santa, – vārdu Bonija deva iepriekšējā saimniece tāpēc, ka patika grupa "Boney M", arī kazām viņa lika klausīties mūziku. Bonija visas pārējās kazas nolika pie vietas, izcēlās arī ar savu "Bē!". Likumsakarīgi, ka tāpēc mums ir "Bonijas siers", kaut tagad Bonijas vairs nav, bet ir viņas meita un viņas draudzenes. Tirgū nereti man vaicā: "Vai jūs esat Bonija?" Es smaidot atbildu: "Nē! Tas ir kazas vārds."