Pavasarī augļu dārzā, kad zied ābeles, reizēm var novērot, ka atsevišķos zaros ziedu vainaglapiņas ir nobrūnējušas, izvirzījušās, bet neizplaukušas. Pārbaudot šādu līdz galam neizplaukušu ziedpumpuru, iekšpusē atrodam ābeļziedu smecernieka kāpuru vai jau kūniņu.
Ābeļziedu smecernieks – vabolīte – visbiežāk sastopams uz ābelēm, pie tam var novērot, ka maksimāli invadē atsevišķas šķirnes, kurās jau ir ieriesušies ziedpumpuri. Šis kaitēklis visvairāk posta nodara nekoptos dārzos, pieaugušas vabolītes kaitējums ir maznozīmīgs. Vislielāko postījumu nodara kāpurs, izgraužot zieda iekšējās daļas, turpat arī iekūņojoties. Pieaugušais kaitēklis ziemo zemsedzē, uz stumbra, mežmalās. Kad diennakts vidējā temperatūra sasniedz +6…+10° C, vaboles atstāj ziemošanas vietas un pārvietojas uz ābeļu vainagu. Parasti tas ir marta beigās (saulainās dienās) vai aprīlī. Masveidā tās parādās aprīļa trešajā dekādē. Ziedpumpuru izvirzīšanās laikā sākas olu dēšana. Smecernieka mātīte izgrauž nelielu caurumiņu ziedpumpurā un tur iedēj vienu oliņu, no kuras attīstās kāpurs.
Lai konstatētu kaitēkļu iziešanu no ziemošanas vietām un pārvietošanos uz ābeļu vainagiem, uzmanīgi apskata ābeļu zarus, īpaši augļzariņu pumpurus. Vabolītes ir ļoti līdzīgas zariņu krāsojumam. Konstatējot to parādīšanos, vainaga pamatnē izklāj plēvi vai uzstāda trīcpiltuvi un, tos pārvietojot, nokrata 50 ābeļu zarus. Ja atrodam 8-20 vabolīšu uz plēves vai piltuvē, tas jau ir kritiskais slieksnis, kad jāuzsāk apkarošana. Šī metode vairāk tiek praktizēta lielākos dārzos. Lai pielietotu augu aizsardzības līdzekļus, ir jābūt zināmam pamatojumam, un šis pamatojums ir kritiskais slieksnis, kad, izvērtējot situāciju, saimnieks saprot, ka dārza gaidāmajai ražai veidojas apdraudējums. Kaitēklis no apdobes var uzrāpties ābelē, bet tas var arī atlidot no ziemošanas vietām. Tas nozīmē, ka regulāri jāapseko ābelītes, biežāk – tā masveida iznākšanas laikā. Svarīga ir dārza atrašanās vieta – nokalnīte uz dienvidu pusi, noēnojumā no būvēm – tas ietekmē temperatūru dārzā, kas ir būtiski. Svarīgs ir aizmetušos ziedu skaits ābelē. Ja to maz, kaitēklis var nodarīt lielu postu, bet, ja ābelē ziedu ieriesies daudz, tas pats kaitēkļu daudzums veiks labu darbu – paretinās ražu, lai gan jāsaka, ka mazajos dārzos labāk to izdarīt pašam saimniekam, retinot augļaizmetņus. Vēsos pavasaros, kad ziedpumpuru plaukšana ieilgst, kaitēkļa bojājumi palielinās. Atkarībā no temperatūras kaitēklis vairāk var bojāt gan agrīnās, vidējās, gan vēlīnās ābeļu šķirnes.
Apkarošanas pasākumi ir šādi:
– putnu piesaistīšana dārzam ziemā (ierīkojot putnu barotavas), jo tie ziemā nolasa no stumbra ziemojošās vabolītes, ziedēšanas laikā – vabolītes no ābeļu vainaga un no invadētajiem ziediem kūniņas un kāpurus;
– jāveic regulāra apdobju apstrāde;
– mazdārziņos nopurinot no kociņiem (pundura, puspundura) pēc ziemošanas iznākušās vabolītes (maz efektīvs pasākums);
– liek ķeramās jostas jūlijā uz ābeļu stumbriem;
– mazdārziņā var nolasīt bojātos ziedus ar kaitēkļiem (maz efektīvs pasākums);
– visefektīvākais paņēmiens: pirms smecernieka olu dēšanas – smidzinājums ar piemērotu insekticīdu, kas satur darbīgās vielas tiametoksamu, dimetoātu, deltametrīnu, alfa-cipermetrīnu, lambda-cihalotrīnu, esfenvalerātu.
Par kaitēkļu iziešanu no ziemošanas vietām var lasīt Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) mājas lapā www.vaad.gov.lv prognožu sadaļā.
Autors: Agr. IMANTS KĀRKLIŅŠ,
VAAD vecākais inspektors