Iemesli, kāpēc svarīgi darboties laukos piena ražošanā, ir pavisam vienkārši – tas ir gan bizness, gan darbs visai ģimenei, arī darbavietas.
Sarkaņu pagasta ZS "Madaras", kur saimnieko Jurevicu ģimene, piena lopkopības attīstībā ir īstenoti projekti, veikti ES struktūrfondu ieguldījumi, uzcelta jauna ferma, tiek izmantotas arī jaunās tehnoloģijas. Saimniecībā tur 256 slaucamās govis – Holšteinas melnraibās un sarkanraibās, pienu realizē LPKS "Piena loģistika".
Ciemojāmies ZS "Madaras" pagājušajā vasarā, kad saimniecībā notika LLKC rīkots kooperācijai piena nozarē veltīts seminārs, un tagad, februārī, kad ir ļoti ievērojams piena iepirkuma cenas kritums.
– Piena ražotāji ir dažādi – lielāki, mazāki, ģimenes saimniecības, un viņi visi ir nozīmīgi. Bet patlaban visi atrodas situācijā, kad piena cena nesedz pašizmaksu. Līdz ar to arī nespēj samaksāt kredītus, nodokļus, rēķinus, – sarunu iesāk Inga Jurevica, diplomēta veterinārārste, kas kopā ar vīru Tāli saimniekot Sarkaņu pagastā uzsāka 1991. gadā ar vienu govi. Viņa saskaita, ka šī jau ir ceturtā krīze: – Cenas lejupslīde sākās jau janvārī, kad piena cena pazeminājās par 1/4, bet tagad, februārī, salīdzinot ar 2022. gadu, svaigpiena iepirkuma cena ir uz pusi mazāka nekā pērn. Taču vislielākā nozīme ir tam, ka piena cena šobrīd ir par trešdaļu zemāka nekā pašizmaksa. Tas nozīmē, ka zemniekiem, kuri ražo pienu, trešdaļa rēķinu paliek neapmaksāta un krājas parādnieku kaudzītē. Lai izietu no šīs situācijas, saimnieki ņem naudu vai nu no iekrājumiem, kam tādi ir, vai no meža, no graudiem vai arī likvidē savus lopus.
Kādēļ krīze radās? Šo jautājumu Inga Jurevica skaidro šādi: – Latvijā pienu saražo daudz vairāk, nekā to patērē. No Latvijā saražotā piena valsts iedzīvotāju patēriņam izmanto tikai 30%. Pārējo pienu eksportē uz ārzemēm kā svaigpienu vai pārstrādātu piena produkcijā. Piena tirgus ir vienots visā Eiropas Savienībā, un labākais variants būtu eksportēt piena produktus ārpus ES. Diemžēl līgumu ir maz. Inflācijas dēļ samazinājies arī piena produktu patēriņš, un tāda tendence ir visā Eiropā.
Pārvaldniece piebilst: – Iespējams, varētu būt arī dažādas biržas manipulācijas, par ko neesam informēti. Turklāt vairākas pārstrādes rūpnīcas Lietuvā dažādu apstākļu dēļ uz laiku pārtrauca iepirkt pienu. Kamēr pārorientējas, pārstrukturizējas, tikmēr piens paliek pāri, attiecīgi samazinājās piena iepirkuma cena.
– Tās ģimenes saimniecības, kurās nav pēctecības, piena cenas tālākais kritums pamudinās ātrāk likvidēt lopkopību, – domās dalās Inga Jurevica.
ZS "Madaras", kas lopkopībā darbojas 32 gadus, domā cīnīties, piensaimniece arī dalās savā skatījumā: – Protams, situācijas attīstība būs atkarīga no tā, cik saprotošas un elastīgas būs bankas, finanšu institūcijas, VID, kā nāks pretī, jo arī lielās saimniecības var nonākt līdz bankrotam, ja piena krīze turpināsies ilgāk. Saimniecības, kam ir zeme, var parēķināt ienākumus ilgtermiņā un pārorientēties uz graudkopību. Mūsu saimniecībai graudkopība nav iespējama, tāpēc ir piena lopkopība. Ja piena lopkopības nozare šajā krīzē nogrims, mazināsies lauku apdzīvotība, darbavietas, cietīs saistītie uzņēmumi. Mēs visi esam saistīti – pērkam barību no lopbarības ražotāja, iegādājamies rezerves daļas, dodam darbavietas. Visi saistītie uzņēmumi pazaudēs daļu klientu. Arī mūsu saimniecība kaut ko pamainīja, jau no kaut kā atteicās. Piemēram, atteicāmies no uzņēmuma pakalpojuma, kas piegādāja darba apģērbu, tā mazgāšanu. Savukārt tā ir neiegūta peļņa šiem uzņēmumiem.
Ko darīt? Inga Jurevica komentē: – Izeja īstermiņā būtu subsīdijas par ciltsdarbu, kas šogad paredzētas, tāpat varētu izmaksāt platībmaksājumu avansu jau pēc tam, kad uzrakstīti iesniegumi. Valdība varētu nākt pretim. Vajadzētu arī palielināt bezakcīzes degvielas daudzumu, jo piensaimnieki visu gadu brauc pa fermas teritoriju. Akcīzes nodoklis tiek ieguldīts ceļu remontā, to nevajadzētu iekasēt no zemniekiem, ja brauc pa fermas teritoriju. Mūsu ferma ir mehanizēta, akcīzes degvielas daudzums ir jau beidzies. Svarīgi būtu atlikt nodokļu maksājumu uz ilgāku laiku, neiekasējot kavējuma procentus. Bankas varētu būt tik saprotošas, ka atliktu aizdevuma pamatsummas maksājumus, ALTUM varētu sniegt aizdevumu apgrozāmajiem līdzekļiem. Ļoti pozitīvi būtu, ja valdība no līdzekļiem neparedzētiem mērķiem atrastu naudu piemaksai par katru pārdoto piena litru līdz vidējai pašizmaksai. Bet tas laikam izklausās neticami.
Mums nevienam nepatīk būt lūdzējam, lūgt atbalstu. Tāpēc gribam, lai Zemkopības ministrija, sadarbojoties ar visām lauksaimnieku organizācijām, ilgtermiņā veido stratēģisku plānu, kā piensaimniekiem dzīvot un attīstīties, lai šādas krīzes neveidotos. Tāpēc zemniekiem ir jābūt aktīviem, un tieši šis ir laiks, kad jāstājas Latvijas zemnieku organizācijās – Zemnieku saeimā, Latvijas Zemnieku federācijā, citās lauksaimnieku apvienībās, lai paustu savu viedokli, un tās, savukārt, pieprasītu aktīvu rīcību no valsts puses. Pa vienam mēs pie ministra neaizbrauksim, neko nepanāksim, un stāvēšanai ar mēslu dakšām savā pagalmā neredzu jēgu. Piena izdalīšanas akcija, manuprāt, bija pozitīvs pasākums, jo pievērsa sabiedrības uzmanību. Plašāki protesti vajadzīgi tad, ja valdība nereaģē.
Mans otrs ierosinājums, kas ilgtermiņā varētu uzlabot situāciju, – piensaimniekiem stāties kooperatīvos, kas varētu slēgt izdevīgus ilgtermiņa līgumus, lai sabalansētu cenas kritumu. Jo lielāks būs piena apjoms, jo labāku ilgtermiņa līgumu varēs noslēgt. Šobrīd līgumi ir īstermiņa, katrs piena pārstrādātājs to slēdz ar katru nelielo saimniecību vai nelielo kooperatīvu pēc saviem ieskatiem. Piemēram, Vācijā ir trīs lieli kooperatīvi, Beļģijā ir viens, kas saviem zemniekiem nodrošina stabilas cenas, lai zemnieki varētu nopelnīt.
LPKS "Piena loģistika" ir salīdzinoši jauns kooperatīvs, bet, lai kooperatīvam būtu spēks, jāapvienojas piensaimniekiem Latvijā un Igaunijā. Tad kooperatīviem ir iespējas būvēt pašiem savu rūpnīcu. Taču ir jāpadomā, vai tādu vajag, ja kaimiņos Igaunijā kooperatīvam piederošu pārstrādes uzņēmumu jau ceļ.
Ir jāspēj realizēt produkciju ārpus Latvijas, pat ārpus Eiropas Savienības uz valstīm kur piena nav. Latvija ir piensaimniecības zeme, un pasaule nav paēdusi, un būtu vieglprātīgi mūsu piensaimniecību aizlaist postā.
Valdībai kopā ar tautsaimniekiem šis process būtu jāstimulē. Taču stratēģijas vispār nav, zemkopības ministrs, ar kuru bijām uz tikšanos, atzīstas, ka tikai tagad rodas nojausma, kas notiek nozarē.
Vēl valstiskā līmenī jāievieš proporcionāla peļņas sadale starp piena ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju. Mūsu piens tagad tiek nopirkts tik lēti (28 centi par litru), bet patērētājam tāpat pat "akcijas" piens izmaksā 79 centus. Te gan jādomā par PVN. Ilgtermiņā to vajadzētu samazināt pirmās nepieciešamības pārtikas precēm.
ZS "Madaras" izaugsme 32 gadu laikā notikusi, liekot lietā zināšanas lopkopībā, vēlēšanos strādāt mūsdienīgos apstākļos, veicot ieguldījumus saimniecības modernizācijā, arī nodrošinot augstražīgu slaucamo govju skaitu. – Piena krīzes apstākļos, lai iegūtu apgrozāmos līdzekļus, tostarp rēķinu nomaksai, arī mēs jau šķirojam, kuras govis zemās cenas apstākļos ir kļuvušas neizdevīgas, ko aizvest uz kautuvi. Divdesmit govis jau atdotas prom. Ja nebūtu cenu krīzes, tik kritisku lēmumu nepieņemtu, – tā pārvaldniece.
24.02.2023.