Tikai 19 km no Madonas, un atrodamies Cesvaines laukos — skaistā vietā pie Kujas upes “Pakavos”. Laukumā notiek jauno jātnieku izjāde, “Pakavu” īpašniece Biruta Jukša pārsteidz arī ar svētku kūku, jo marta sākumā aprit 50 gadi, kopš viņa ir draugos ar zirgiem.
Jātnieku sporta kluba (JSK) "Pakavs" valdes priekšsēdētāja Biruta Jukša atklāj, ka viņa mīlestību uz zirgiem ir mantojusi no vectēva: – Vectēvam Jāzepam jaunībā bija apmēram septiņi zirgi. Viņš bija bagāts arī ar deviņiem mazbērniem, bet vectēva gēni un mīlestība uz zirgiem izpaužas manī. Tiesa, arī māsai Neldai patīk zirgi. Nekas nav labāks, kā atrasties pie dabas kopā ar graciozajiem un uzticamajiem zirgiem. Esot zirga mugurā, cilvēks atslābinās, nomierinās, gūst pozitīvu enerģiju, prieku.
Jātnieku sporta sekcija Cesvainē
Biruta Jukša atskatās bērnībā, kad uzsākusi jāt ar zirgu.
– Dzīvojām Madonā, 1975. gada marta sākumā tētis mani aizveda uz Cesvaini, kur tolaik saimniecībā zirgus loloja Gunārs Kornets. Tajā laikā darbojās Cesvaines jātnieku sporta sekcija (vēlāk – valsts šķirnes lopu audzētavas "Cesvaine" sekcija). Zirga mugurā drīkstēja kāpt no 12 gadu vecuma. Tētis pēc tikšanās un sarunas ar treneri vienojās, saņēmām pretimnākšanu, un mani pieņēma, kaut man bija 11 gadi. Mamma par to nebija sajūsmā. Gunārs bija mūsu smadzenes un jātnieku sekcijas darba organizators. Pateicos Marijai Meļņikai, kas mani ievirzīja jātnieku sportā, jo Gunārs Kornets ar mūsu lēcieniem jātnieku skolā nenodarbojās, viņš jūdza zirgus, uzņēmās atbildību, bet ne trenēšanos. Atceros, kā braucām uz treniņiem ar satiksmes autobusu un, aizrāvušies treniņos, skrējām, lai paspētu uz pēdējo autobusu. Divas reizes mūžā mēs, madonieši, esam gājuši kājām no Cesvaines uz Madonu, – atceras Biruta.
No 1976. gada Cesvaines jaunie jātnieki, arī Biruta sāka piedalīties sacensībās. Tolaik braucām atvērtās automašīnās, kur zirgiem galvas pāri bortam, bet mēs visi pufaikās. Tajā laikā nebija ne treileru, ne speciālu furgonu zirgiem. Arī mums, jātniecēm, galvā bija jāsien lakatiņi, jo uz visiem bija tikai viena ķivere – kurš sacensībās devās uz startu, tam galvā ķivere. Mums viss bija labi, ka tikai dabūjām jāt ar zirgu. Madonas vidusskolā mācījos biologu klasē pie skolotājas Dailas Sembergas, kas bija ļoti stingra, bet viņa bija tā, kas palaida no savām stundām agrāk, lai es paspētu uz autobusu. Atbalstīja arī fizkultūras skolotāja Ruta Ziņģīte, vienmēr mudinot: – Brauc!
– Jāšanas sportā trenējos, līdz 1983. gadā piedzima dēls, bet, kā vien varēju, atkal atradu iespēju, lai būtu uz treniņiem Cesvainē. 1986. gadā iepazinos ar otro vīru, kas mani "nocēla no zirga", par ko mana mamma priecājās, ka vairs nav par mani jāuztraucas. Dzīvoju Mārcienā, piedzima meita. Tolaik, ja pa TV rādīja zirgus, skatījos un bira asaras. 1999. gadā abas ar māsu Neldu atkal atsākām meklēt iespējas izjādēm ar zirgiem, – stāstīja Biruta.
Volframs – pirmais zirgs
Biruta Jukša atceras, kā "Pakavos" iegādājās stalli, kā to pamazām piepildīja ar zirgiem: – 2000. gadā nopirku savu pirmo zirgu Volframu. 2002. gadā tika reģistrēts JSK "Pakavs", lai piesaistītu sponsorus, organizētu jātnieku sporta sacensības. Jātnieku sporta svētki tika atjaunoti 2002. gadā Cesvaines stadionā, un JSK "Pakavs" šo tradīciju turpināja līdz 2022. gada noslēdzošajām sacensībām "Pakavos". Līdz 2005. gadam pati piedalījos jātnieku sporta sacensībās. Trenējos gan patstāvīgi, gan pie Marijas Meļņikas, gan aizbraucu uz īso treniņnometni Valmierā. "Pakavos" dzima arī kumeļi, vismaz desmit esmu izaudzējusi, bet tas tomēr ir ilgs process. Pēc tam sāku pirkt pusgadu vecus kumeliņus, audzēju, pārdevu uz ārzemēm, tos slavēja.
Ja kādreiz domāju, ka strādāšu tikai ar zirgiem, nekad ar cilvēkiem, 2007. gadā ieguvu sertifikātu, sāku darbu ar jaunajiem jātniekiem, jaunzirgu trenēšanu. Paralēli aizrautīgākie lēcēji varēja pirkt savus privātos zirgus, turēt stallī, turpināt treniņus. Pati izvēlējos vadīt apmācības jāšanā no nulles, tāpēc "Pakavos" instruktora vadībā turpina trenēties jaunie jātnieki, notiek izjādes. Esmu teikusi, ka var sākt jāt no bērna gadiem līdz pat sirmam vecumam. Zirgi palīdz gan visiem hiperaktīvajiem, gan nenosvērtajiem, gan visiem veselajiem, arī tūristiem un ekskursantiem. Izgāju arī reitterapijas kursus. Piedāvājam savas platības arī pasākumu organizēšanai, arī paši piedalāmies pasākumos, kāzās, svētkos, pagājušajā gadā vizinājām bērnus Madonas pilsētas svētkos.
Ja ir stipra komanda
Savulaik mums izveidojās draudzība ar Daigucīti (tā saucām Daigu Matrozi). Iesaistot Gunāru Kornetu, paveicām lielas lietas, paldies arī Sanitai un Jurim Baraniem un citiem. Kad ir stipra komanda, var daudz paveikt. Komanda tagad ir nomainījusies – atbalstu sniedz Kristīne Loča un māsa Nelda Janoviča, kuras strādā gan ar zirgiem, gan jātniekiem.
20 gadus organizēju arī Jātnieku sporta svētkus Cesvainē. Nu jau pāris gadu, kopš lielo izmaksu dēļ to nedaru, varbūt noorganizēšu kādas JSK "Pakavs" vietējās sacensības.
Man prasa, vai esmu saskaitījusi jātniekus, kas iemaņas jāšanā pilnveidojuši "Pakavos". Skaitu, bet īpašs prieks par tiem septiņiem jātniekiem, kam jau ir savi zirgi, bet viena meitene pati vada treniņus. Tātad būšu ko devusi arī jātnieku sportam.
07.03.2025.