Lai gan daudzi no mums, sekojot līdzi modernās pasaules attīstībai, arvien biežāk izvēlas savu dzīvi saistīt ar pilsētvidi, liela daļa cilvēku joprojām paliek uzticīgi laukiem, dzīvojot harmonijā ar dabu un baudot tās sniegto mieru. Savu ikdienu bez laukiem nespēj iztēloties arī Alda Jansone, kas jau ilgus gadus saimnieko Ošupes pagasta zemnieku saimniecībā „Lazdas". Par savu pamatnodarbošanos viņa izvēlējusies graudkopību un, neraugoties uz ķibelēm, ko mēdz sagādāt dabas untumi, allaž ir pozitīvi noskaņota.
– Pēc izglītības esmu agronome, arī vīrs, kas nu jau ilgus gadus kā aizsaulē, savā laikā tika apguvis šo arodu. Šogad aprit trīsdesmit gadu, kopš esmu lauksaimniece, pa šo laiku ir uzkrāta liela pieredze. Man lauki patīk, tā vienmēr ir bijis, taču nevar sacīt, ka šis ir viegls bizness. Tomēr, ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, arī ar grūtībām var tikt galā. Šogad gan ar ziemājiem klājās ļoti smagi – mani lielie „palīgi" – zosis – nokopa visu tā, ka palika tikai melna zeme. Pamatā jau vairāk vajag audzēt vasarājus, šogad aptuveni uz pusēm audzēju abas kultūras – gan ziemas, gan vasaras kviešus. Īsti gan nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Ražas apjoms visu laiku un vienmēr ir atkarīgs no laikapstākļiem. Lubāns ir īpatnējs ar to, ka tas atgrūž lietus mākoņus. Kad visā Latvijā līst, mums varbūt arī kaut kas tiek. Atminos 2017. gadu, kad puse lauku bija zem ūdens, tad atkal uznāca karstuma vilnis, kad vasarāji burtiski izdega. Šajā gadā vasaras kviešus sējām mazliet vēlāk nekā parasti, lai zosis nenodara tik lielu kaitējumu. Šie putni vienkārši izrauj labību no zemes ārā ar visiem dīgstiem, un zosis manai saimniecībai ir lielākie kaitnieki. Tuvākajā apkārtnē tās tikai šad tad parādās, bet šeit mīt pastāvīgi, – pauž Alda Jansone.
Viņa spriež, ka tie bioloģiskie lauksaimnieki, kuri dzīvo tuvumā, vairāk gan izaudzē nevis graudus, bet nezāles. Tagad arvien populārāka kļūst bioloģiskā lauksaimniecība, un zemniekiem jāsaimnieko atbilstoši zaļajiem kritērijiem, taču Alda Jansone ir pārliecināta, ka pilnībā bez minerālmēsliem iztikt nav iespējams. Viņa gan uzskata, ka nekad nevajag iziet uz maksimumu, bet gan atrast vidusceļu. Ja ražu var iegūt aptuveni 4 līdz 5 tonnu apmērā, tad viss esot kārtībā.
Jautāta par to, cik daudz ražas labos apstākļos iegūt iespējams „Lazdās", Alda atbild, ka katrreiz rezultāti var būt atšķirīgi – vienu gadu labāk padodas ziemāju audzēšana, bet jau nākamajā gadā lielāku ražu dod vasarāji.
– Šogad esam dabūjuši gan pamatīgu lietu, kas saguldīja vārpas veldrē, gan kārtīgu karstumu. Dabai ir savas kaprīzes, un dažādas kultūras uz tām reaģē atšķirīgi – dārzeņu audzēšanai laiks ir labs, taču graudi domā citādāk. Saimnieks spēj paveikt tikai 50%, bet otri 50% ir atkarīgi no dabas. Jāseko visam līdzi, jāuzmana tik, cik ir mūsu spēkos. Ar minerālmēsliem nekad necenšos pārāk daudz aizrauties. Mēģinu rast risinājumus, kā savu ražu pēc iespējas vairāk nosargāt. Šogad laimējās – kolīdz sākām sēt graudus, zosis aizlidoja. Protams, arī kaitēkļi jāuzmana. Es vairāk nodarbojos ar papuvītēm. Nevar zināt, kas nākamgad notiks ar Eiropas maksājumiem, kādi tie būs, kādas jaunas tehnoloģijas izdomās. Ja no zemes kaut ko paņemam, tai jādod arī pretī. Varētu mēģināt audzēt rapsi un pupas, bet pupām atkal uzbruks zosis. Kaimiņš gan mēģina tās audzēt, bet man pēc veciem laikiem labāk tomēr patīk papuvītes, –
stāsta „Lazdu" saimniece.
Alda Jansone ir kooperatīva „Barkavas arodi" biedre, bet graudi viņai tur nav jānodod. Viss notiek neatkarīgi un pēc pašas uzskatiem, balstoties uz to, kurš piedāvā labākus nosacījumus. Graudu raža tiek realizēta dažādos veidos. Daudzo gadu garumā Alda uzrakstījusi 11 projektus, sākot no 2003. gada, kad tika iegādāts traktors un sējmašīna. Pateicoties kādam citam projektam, Alda Jansone tikusi arī pie kombaina, ko mīļi sauc par savu Ferrari. Lai papildinātu jau esošās zināšanas un smeltos arī ko jaunu, regulāri tiek apmeklētas dažādas apmācības un semināri. Taču tagad viss diemžēl notiek attālināti, izmantojot tiešsaistes saziņas platformas, un to Alda neuzskata par kārtīgu mācīšanos. Lai gan svarīgākā informācija tiek saņemta, nekas nespēj aizstāt tikšanās klātienē un iespēju aci pret aci izrunāties ar citiem zemniekiem.
– Katram novadam un katrai apdzīvotai vietai ir savas īpatnības. Mēs nevaram salīdzināt sevi ar, piemēram, Zemgali, kur ir pavisam cita augsnes struktūra. Mūsu pusē pēc kartēšanas rezultātiem noskaidrots, ka zemes ražība ir visai maza un apstākļi augsnes apstādīšanai nav diez ko labvēlīgi. Savulaik te bija latvāņu kalni, arī vecas ēkas, daudz nācās nodarboties ar meliorācijas darbiem. Man ir kombinētā sējmašīna, kas vienlaikus sēj gan graudus, gan minerālmēslus. Nākamais gads noteikti būs sarežģīts, jo minerāli ir dārgi, arī ķīmija kļūšot vēl dārgāka. Pagaidām nav nekāda notikta plāna, kā saimniekošu tālāk – būs jāizvērtē situācija un jāvadās pēc apstākļiem. Man vislielāko prieku sniedz tas, ka redzu – mans darbs atmaksājas. Patīk pastaigāt pa lauku, dzirdēt, kā šalc vārpas. Man lauki ļoti patīk, dzīve šeit ir mans hobijs un ikdiena reizē. Audzēju puķes, dārzeņus. Pilsētu pret laukiem nekad nemainītu, galvenais, lai veselība turas, tad arī ar visu var tikt galā. Enerģiju un iedvesmu smeļos no dabas – esmu agrais putns un vienmēr no rītiem izeju laukā. Ir prieks redzēt ūdeņus apkārt, ziedošās puķu dobes, visus skaistumus siltumnīcā. Audzēju visu sev un savai ģimenei, lai viņiem vienmēr būtu pieejams pašu audzēts un veselīgs uzturs, – skaidro Alda Jansone.
Viņa uzsver – jādzīvo saistībā un harmonijā ar dabu. Lai vai kādas problēmas nāktos piedzīvot, viss jāuztver ar smaidu. Ja smaidīsi pats, arī apkārtējie smaidīs.
23.08.2022.