Ļaudonas pagasta Sāvienā ZS "Caunes" jaunajā fermā darbs rit ierasti – katru dienu, jo lopi regulāri, ik dienu jābaro, jāslauc, jāuzmana teliņi. Par šajā laikā lietoto vārdu "dīkstāve" laukos tikai pasmejas: "Govīm un mums nav brīvdienu, kaut gribētu padzīvot brīvāk."
Uz jautājumu par to, kā izjūt ārkārtējo situāciju saistībā ar jaunā koronavīrusa ierobežojumiem, Daiga Lakotko atbild: – Agrāk gatavoju ēst mājās, arī šodien taisu ēst mājās. Reizi nedēļā braucu pēc pārtikas tāpat kā agrāk, jo bez mērķa vazāties riņķī man nav kad, saimniecībā ir darbs no rīta līdz vakaram. Govīm nav brīvdienu, mums nav brīvdienu, un mūsu ģimene paļaujas uz saviem spēkiem. Notiek govju atnešanās, jārūpējas par mazajiem piena teliņiem. Tāpēc nejūtu, ka kaut kas būtu īpaši mainījies. Taču piena iepirkuma cena gan ir katastrofāli nokritusies. Sadarbojamies ar Jēkabpils piena kombinātu, un piena iepirkuma cena ir samazināta par 4 eirocentiem litrā. Arī teļus nevienam tagad nevajag, ja nu vienīgi – atdot tikpat kā par brīvu. Pagājušā gada rudenī teļu varēja pārdot par 60 eiro, šobrīd par 50 kg teļu sola 30 eiro un vēl beigās neņem. Ja par tādu naudu teliņš jāpārdod, tad, paldies, nē, kāpēc man tā firma jāuztur. Pagājušajā gadā eksportu sabojāja poļi, bet vietējiem taču arī vajadzīga pārtika – gaļa, piens. Kaut zemniekiem samaksā mazāk, veikalā nekā lētāka nav. Kur lai zemnieki meklē kompensācijas? Mums ir jaunā ferma, līdz ar to saistības – kredīts jāatmaksā, un neviens neprasa, vai vari nopelnīt, slaucot govis, ja uzņēmums samazina piena iepirkuma cenu.
– Ja piena iepirkuma cena ir kļuvusi ievērojami zemāka, lauksaimnieks jūtas kā iespiests stūrī, bet nav izvēles – jāstrādā, jo ir saistības, – norāda Daiga. Viņa piebilst: – Piena lopkopība ir mūsu izvēlētā nozare jau desmit gadu, un vienīgā iespēja ir palielināt piena apjomu. Neko citu nevaru izdomāt. Govju skaitu palielinu, jo ganāmpulkā pārsvarā dzimst telītes, nāk klāt jaunas piena devējas.
Daiga atceras, ka govīm no vecās fermas te tomēr bija grūti pielāgoties: – Jaunajai fermai bija ļoti lieli mīnusi, vecais ganāmpulks vienkārši izgāja – vai nu tām nepatika, vai nepielāgojās. Ganāmpulku izaudzējām jaunu, paši pārzinām pārraudzības lietas.
Rīdzinieki laukos – tā savulaik varēja teikt par Daigas ģimeni. Taču, ja laukos pavadīti jau vairāk nekā 20 gadu, tagad Daiga atzīst: – Atpakaļ uz Rīgu vairs nemaz negribētu. Rīgā jau ir, pie kā aizbraukt, bet te visriņķī ir zaļā zeme, tur – jādzīvo uz asfalta.
Pavasarī visiem ir vēlme darboties, arī ieceres. Daigas iecere ir dārziņš, kurā vairāk audzētu dārzeņus, jo abām meitām ģimenēs šajā laikā ir piedzimuši mazulīši, kam vajadzēs veselīgu uzturu. Arī pašaudzēti gurķi un tomāti šķiet garšīgāki. Tā sanāk, ka visi darbi sakrīt reizē, bet Daiga saka – labāk lai govis atnesas pavasarī, kad ir vieglāk. Galvenais, ka kļūst silti, gaiši, viss sāk zaļot, putni dzied, ir cerīgāks skats.
Beidzot, kad ir jauna ferma, arī darba apstākļi uzlabojušies. Projektu palīdzēja uzrakstīt SIA "Sigas grāmatvedības un ekonomikas konsultāciju birojs", Daigas brālis Guntars sekoja līdzi celtniecībai, kur daudz bija arī nepilnību. Atgriežoties saimniekot vecmāmiņas dzimtas lauku mājās, savulaik Daiga izveidoja ZS "Caunes", bet Guntars –
SIA "Caunes", kas nodarbojas ar graudkopību. Daiga dzīvo "Dzērvniekos", brālis – "Caunēs".
– Projekts tapa jau sen, tas, kas redzams, ir 3. kārta. Ir gaišāks, plašāks, viss atrodas vienkopus, nav jāskraida no vienas vietas uz otru. Tomēr ir skats progresa virzienā, – novērtē jaunais saimnieks Uldis. Salīdzinājumam vēl var apskatīt veco akmens kūti, kur bija tik daudz roku darba.
Lai arī jaunā ferma jau kalpo, arvien ir kas pielabojams.
ZS "Caunes" iesniedza projektu LAP pasākumā "Ieguldījumi materiālajos aktīvos" apakšpasākumā "Atbalsts ieguldījumiem lauku saimniecībās". Jaunie lauksaimnieki varēja saņemt papildu atbalsta intensitāti būvniecībai un pamatlīdzekļu iegādei, ko 3. kārtā izmantoja arī ZS "Caunes" jaunais saimnieks Uldis Lakotko. Lai gan jauniešiem vienmēr ir izvēle, Uldis ir apņēmies palikt lauku saimniecībā. Savulaik pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas viņš izvēlējās studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Ja ir darba apstākļi, svarīga ir komanda, un arī ferma ir kā ģimenes uzņēmums. Jau ceturtais gads, kopš saimniecības vadība ir uzticēta Uldim, kas uz piena lopkopību var palūkoties ar jaunā lauksaimniecības speciālista skatījumu. Daiga savulaik ir apguvusi finanšu ekonomistes specialitāti, bet tagad viņas ikdiena pazūd fermas darbos.
– Ja ir tehnika, tad arī barošana ir viegla, kaut vienmēr gribētu labāk un ātrāk. Savulaik es kā jaunā zemniece tiku pie tehnikas, tikai tagad tās tehnikas vairs nav, savu laiku nokalpojusi, tagad strādā pavisam citas paaudzes traktori, bet vajadzību arvien ir daudz. Pirmajos saimniekošanas gados turēju arī aitas, un vēl jau kāda ir, ko vilks nav apēdis, – smaidot piebilst Daiga.
Uz jautājumu, vai nebūtu vieglāk ar gaļas lopiem, saimnieku atbilde ir noliedzoša: – Ja ir piena lopkopība, piena nauda ir regulārs ienākums – cik nu ir, tik ir, bet ir katru mēnesi. Nezinām, vai gaļas lopkopībā ienākumi būtu tik regulāri. Arī bez ES atbalsta maksājumiem būtu grūti.
24.04.2020.