Ne velti latviešu tautai ir sakāmvārds „Mazs cinītis gāž lielu vezumu". Ja vien pietiek neatlaidības un darba spara, arī ar mazumiņu var panākt daudz. To ir pierādījis Liezēres pagasta zemnieku saimniecības „Kalna Priednieki" īpašnieks Modris Spriņģis, kas savā lauku īpašumā rosās jau gandrīz 30 gadu un nodarbojas ar jaukto lauksaimniecību – augkopību un lopkopību.
Kā jau kārtīgā lauku saimniecībā, arī „Kalna Priedniekos" darba nekad netrūkst. Uzmanība un spēki jāvelta rūpēm par lopiņiem un kultūraugiem, ik dienu jāapseko saimniecība un aktīvi jāiesaistās ikdienas darbos, un to nav mazums. Jau iebraucot pagalmā var redzēt, ka saimniecībā norit aktīva darbība – tiek ravēts kartupeļu lauks, govis aizdzītas ganos.
– Ar lauksaimniecību nodarbojos jau kopš pašiem pirmsākumiem, kolīdz nodibinājās tā saucamā paju sabiedrība, uzsāku savu darbību. Saimniecību reģistrēju 1992. gadā, bet faktiski šajā jomā strādāju kopš 1990. gada. Iegādājos māju un pārcēlos uz dzīvi šeit, agrāk dzīvoju Ozolos. Dažu gadu saimniecībā man bijušas pat vairāk nekā desmit govis, patlaban ir septiņas. Savām vajadzībām audzēju labību un zālājus. Nomāju zemes platības no apkārtējiem cilvēkiem, pavisam īpašums aizņem 27 ha, rēķinot kopā ar zemi, kas tiek nomāta, sanāk aptuveni 40 ha, – ar savu saimniecību iepazīstina Modris Spriņģis.
Nākotnē saimniekošanu laukos pārņems Modra dēls, bet viņam negriboties strādāt ar lopiem, vēlme ir kārtot ar labību saistītās lietas. Kā saka Modris, nevienam jaunam cilvēkam jau neesot sevišķas vēlmes ņemties ar lopiem.
– Dēls dzīvo tepat Vecpiebalgā, strādā labi algotu darbu firmā, kas izkopj jaunaudzes, rok dīķus. Viņš māk dzīvē tikt uz priekšu. Ja ir kādi nākotnes plāni, kas saistās ar šo vietu, tad par tiem jāvaicā viņam. Viena no meitām dzīvo Rīgā, bet otra –
Īrijā. Mūsdienās jau tā ir gandrīz ikvienā ģimenē. Visi mani bērni ir pie vietas, man ir četri mazbērni.
Kā jau katram lauksaimniekam, arī Modrim darba diena sākas agri – rītos, kad saimniecības apbraukā piena mašīna, jāceļas puspiecos. Dienās, kad piens netiek vākts, drīkst pagulēt mazliet ilgāk – līdz sešiem. Pienu, kas tiek iegūts no gotiņām, ved uz kooperatīvu „Piebalga". Modris ir ļoti apmierināts ar šo sadarbību.
– Galvenie sarežģījumi, kas ietekmē saimniekošanu, ir tas, ka gadi uz vietas nestāv. Ja man toreiz, kad uzsāku saimniekot, būtu bijis viss, kas ir tagad, būtu daudz vieglāk. Nauda no Eiropas fondiem sāka ienākt vien pirms kādiem četrpadsmit gadiem, subsīdijas saņemam katru gadu. Tas ir ļoti liels atspaids.
Pamatīgās lietavas nav gājušas secen arī Modra īpašumam – veldrē sagāzta nomas gabalā esošā zāle. Modris pauž, ka tā jau ir zaudējusi savu kvalitāti, turklāt ir krietni pāraugusi. Vienu laiku zāle neaugusi nemaz, Modris jau domājis, ka tas tā arī paliks, bet vienā brīdī sācis šķist, ka stiebri nakts laikā vismaz par desmit centimetriem pastiepušies.
Par graudu ražas kvalitāti pagaidām grūti spriest – viss esot atkarīgs no tā, kāds būs augusts un kāda izvērtīsies kulšana. Modrim vislielāko prieku, rosoties saimniecībā, sagādā darbs ar tehniku, pats beidzis Priekuļu tehnikumu, kur ieguvis automehāniķa un tehniķa izglītību. Lopkopība esot tikai pakārtota nozare, to vairāk pārzina Modra sieva, pēc izglītības zootehniķe. Kā smaidot saka Modris Spriņģis, viņam ir ideāla ģimene, jo katrs labi orientējas savā lauciņā.
Taujāts par to, vai koronavīrusa izplatības dēļ tika ietekmēta saimniekošana „Kalna Priedniekos", Modris atbild, ka krīze veiksmīgi pārlaista. Sākumā samazinājusies cena pienam, bet kopumā „Covid-19" viņa darbību neskāra. Arī ziemas neesamība saimniecību neietekmēja negatīvi, gluži pretēji, tas nāca par labu, jo bija viegli uzglabāt skābsienu.
– Saimniekošana šeit ir kļuvusi par manu dzīvesveidu, bet brīžos, kad neko vairs negribas darīt (un tas notiek visai bieži), saku sev, ka nedrīkst mest plinti krūmos. Kurš gan cits manā vietā to visu darīs?
Modra saimniekošanu ikdienā krietni atvieglo tehnika, nesen iegādāts kombains, īpašumā ir arī siena tehnika, trūkst vienīgi preses (to Modris aizņemas no kaimiņa). Kā saka „Kalna Priednieku" saimnieks – kamēr tehnika ripo un rūc, strādāt var. Modra sieva labprāt darbojas puķu dobēs, tas ir gan viņas darbs, gan hobijs. Audzētas tiek krūmu rozes, tāpat avenes, zemenes un daudz kas cits. Savukārt Modrim pašam tāda īsta hobija nemaz nav. Makšķerēšana viņu nesaista ne vasarā, ne ziemā, kas gan vēl tāds varētu būt?…
Modris Spriņģis cer, ka laikapstākļi neradīs problēmas saimniecības darbībai, un atzīst, ka lielais karstums, kas tik ilgi uzkavējās šogad un iepriekšējos gadus, neesot bijis normāli. Protams, pārmērīgs lietus arī nav vajadzīgs. Saimnieks priecājas, ka šogad būs laba ābolu raža, jādomā tikai, kā tos izlietot.
03.07.2020.