Zemnieku saimniecība „Ezernieki", kur saimnieko Sīļu ģimene, atrodas Sāvienas ezera krastā. Gleznaino dabas ainavu, kas šeit paveras vasarā un citos gadalaikos, nav grūti iztēloties arī pelēkajā janvāra dienā, kad tiekamies ar mājas saimniekiem.
Pirmā zemniekošanai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pievērsās Dzintra Sīle, kas uz sava vārda arī reģistrēja zemnieku saimniecību. Pats mājas saimnieks Ilgvars Sīlis tolaik vēl vadīja saimniecību „Sāviena", kas pastāvēja līdz 1994. gadam. Uz tās bāzes tika izveidoti divi kooperatīvi, kam gan arī nebija lemts ilgs mūžs.
– Sataisījām graudu kalti, sataisījām fermas, bet vai tagad kaut viena vēl ir palikusi? Vienīgie, kas nekur nav pazuduši, ir ceļi. Bet būtu vēl kādus gadus piecus kolhozs pastāvējis, sabūvētu individuālās mājas gar visu šo ezera krastu, un tagad Sāviena būtu vairāk apdzīvota. Pāris gadu pietrūka, lai īstenotu šo ieceri, – atceras bijušais kolhoza priekšsēdētājs.
Zemnieku saimniecība „Ezernieki" pastāv kopš 1992. gada marta, un jaunuzceltajā divstāvu mājā tagad dzīvo trīs ģimenes – kopā ar vecākiem te saimnieko arī dēla Arta un meitas Sarmītes ģimenes.
Zemnieku saimniecības dibinātāja Dzintra Sīle atklāj, ka šajos mainīgajos tirgus apstākļos nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā nav baidījušies riskēt un ir daudz ko izmēģinājuši – turējuši cūkas, slaucamās govis un Latvijas tumšgalvainās aitas, bet beidzamajos gados nonākuši pie secinājuma, ka visizdevīgāk ir nobarot gaļas šķirnes lopus, kā arī iegādājušies aitu cūkas un dambriežus, bet vienu gadu ir audzēti arī ķiploki, citu gadu vairumā – arī ķirbji, kuri tika izbaroti cūkām, kas tos labprāt ir ēdušas.
Šajos gados vienīgi nav mainījies pats saimniekošanas veids – viņi joprojām, kopš 2004. gada, pieturas pie bioloģiskās saimniekošanas principiem. Tas paver arī iespējas saņemt lielākas subsīdijas. Šajos gados ir izdevies īstenot arī trīs projektus, piesaistot ES fondu līdzekļus.
– Jā, mēs sākām ar cūkkopību, astoņām sivēnmātēm. Katru piektdienu, sestdienu un svētdienu tika apbraukāti apkārtējie tirgi, kur pārdevām sivēnus. Pircēji mūs pazina jau pa gabalu. Bet tad nonācām pie atziņas, ka neatmaksājas sivēnus uz tirgu vest, un pievērsāmies slaucamajām govīm. Pienu nodevām „Lazdonas piensaimniekam", bet, kad sāka maksāt tikai 4-5 santīmus par litru, nolēmām to vest uz Jēkabpili, kur maksāja 10-11 santīmu. Savukārt 2004. gadā, kad Latvija jau bija kļuvusi par ES dalībvalsti, pievērsāmies aitkopībai un izveidojām ap 60 aitu lielu ganāmpulku. Pirmās Latvijas tumšgalvainās atvedām no Ventspils. Taču drīz vien pārliecinājāmies, ka darba ir daudz, bet jēgas maz. Aitkopība prasa lielus cilvēkresursus, katrs jēriņš jāapčubina un pret slimībām jāsaspricē, un kur nu vēl cirpšana un galvas lauzīšana, kur lai to vilnu liek, jo arī tās nevienam nevajadzēja, tāpat aitas gaļu par pieņemamu cenu varēja pārdot tikai rīdziniekiem nelielos daudzumos. Un tad arī radās doma par gaļas šķirnes lopiem, – saimniekošanas līkločus raksturo Ilgvars Sīlis.
– Deviņdesmitajos gados saimniekošanu laukos iegāza Godmanis, atverot robežas, kad Latvijā, apejot muitas kontroli, varēja ievest visu ko, līdz ar to Latvijas zemniekiem bija grūti konkurēt ar ievesto produkciju, un „Latvijas ceļa" cilvēku un šādas attieksmes dēļ lauksaimniecība aizgāja pa pieskari. Ivars Godmanis taču skaidri pateica, ka lauksaimniecība nav vajadzīga, ka valsts pastāvēs uz trim vaļiem – bankām, tūrismu un tranzītu, bet dzīve parādīja, ka ir tikai divi vaļi, un tie ir mežsaimniecība un lauksaimniecība. Mežsaimniecība nes peļņu, savukārt lauksaimniecība nodrošina darbavietas, cilvēkiem ir darbs un iztikas līdzekļi, taču nekas vairāk, – vecāku teikto papildina Artis Sīlis.
Viņš piebilst, ka atteikties no cūku turēšanas savulaik veicināja arī PVD. Ar vietējā veterinārārsta apstiprinājumu vairs nepietika, lai tirgos varētu pārdot gaļu. Cūkas bija jāved uz kautuvēm, bet tad arī tās tika slēgtas un vajadzēja vest tikai uz lielajiem kombinātiem. Tagad mēģina atgriezties pie vienkāršākiem nosacījumiem, bet vilciens, kā saka, ir aizgājis. Amerika nāk ar brīvo tirdzniecības līgumu, un tad jautājums, vai Latvijas zemnieks spēs vispār pastāvēt, ir atklāts.
Līdzīgu viedokli pauž arī Ilgvars Sīlis: – Tagad mēs audzējam gaļas lopus, maksimālais skaits, ko varam turēt, ir 130, bet vai ar Amerikas prērijām mēs varēsim sacensties? Diez vai, jo tik lētu gaļu mēs jau nespēsim saražot kā amerikāņi savās 2000-3000 ha lielajās saimniecībās.
– Ja precīzi izkalkulē, peļņas jau nav, to apēd degviela, visas papīra būšanas, un, protams, tas vēl ir atkarīgs no gaļas cenas, kas ir svārstīga, – akcentē Artis Sīlis.
– Bet mēs jau esam ne tikai zemnieki. Par sevi varam teikt, ka esam arī skolotāju ģimene – vedekla strādā Madonas Valsts ģimnāzijā, meita – Ļaudonas vidusskolā, bet znots – Pļaviņu vidusskolā, un savulaik arī dēls Artis strādāja Ļaudonas vidusskolā par fizikas skolotāju. Skolotāji mums ir jau piektajā paaudzē, mana vecmamma bija tautskolotāja vēl cara laikos, bet izskatās, ka mazbērni šo tradīciju varētu pārtraukt, – pieļauj Ilgvars Sīlis.
Savukārt Artis, vaicāts, kāpēc vairs nestrādā par skolotāju, uzsver, ka fizikas skolotājiem slodze tik ļoti samazinājusies, ka vajadzējis strādāt vairākās vietās un katru dienu bijis jābrauc uz citu skolu. Reizēm pamostoties vispirms domājis, uz kuru skolu – Ļaudonu, Mētrienu vai Kalsnavu – ir jādodas šoreiz. Bet pirms trim gadiem izlēmis labāk visus spēkus veltīt darbam vecāku saimniecībā, kuras darbība beidzamajos gados bija ievērojami paplašinājusies. Turklāt arī skolēnu skaits ar katru gadu samazinās un skolu nākotne visā Latvijā ir visai neskaidra.
To pašu gan varot teikt arī attiecībā uz zemniekošanu, jo kādiem 50 vai pat visiem 100 gadiem būtu jāpaiet, lai Latvijā izveidotos spēcīgas zemnieku saimniecības, sakoncentrējot ap sevi 500-1000 hektāru zemes, lai tā nebūtu jāiznomā un pļaut zāli nevajadzētu doties citur, pat uz kaimiņu novadu, bet diez vai kāds Latvijas zemniekam tik daudz gadu ļaus iešūpoties.
Patlaban zemnieku saimniecība „Ezernieki" apsaimnieko 200 ha, apmēram puse ir pie mājas, bet pārējās platības tiek nomātas citur, un arī tas sadārdzina gaļas lopu ražošanu.
– Trešo gadu turam arī aitu cūkas, bet paši to gaļu vēl neesam nogaršojuši. Vēl jau kādas divdesmit ir, bet domājam no tām atteikties. Tās nolēmām turēt tādēļ, ka tēvam ļoti iepatikās. Turklāt tika reklamēts, ka šis ir ļoti izdevīgs bizness – nevajagot ne kūts, ne arī speciāli piebarot – pārtiekot no zāles un siena, bet patiesība izrādījās nedaudz citādāka. Bez kūts vēl var iztikt, bet ēd gan tās visu, ko dod. Arī cilvēkiem interese par aitu cūkām pēc cūku mēra atklāšanas Latvijā ir zudusi, nevienam tās vairs nevajag; kaut gan visas tās prasības, kas tiek izvirzītas mājas cūku turēšanai, uz tām neattiecas, jo aitu cūkas ir savvaļas dzīvnieki, ļoti izturīgas, neslimo, un tā ir laba alternatīva mājas cūkām. Arī pirmos sivēnus ļoti ātri pārdevām. 2013. gada aprīlī ielikām sludinājumu internetā, un pusstundas laikā visi jau bija izpārdoti, toties pagājušā gada rudenī netika pārdots neviens, – atzīmē Artis Sīlis.
Vaicāti par nākotnes iecerēm, tēvs ar dēlu atklāj, ka ir nodoms turēties pie gaļas šķirņu lopiem un arī dambriežiem.
– Sākumā nopirku sešus dambriežus, uzrakstīju projektu un ierīkoju žogu 12 ha platībā, kur tiem ganīties. Tagad man ir vienpadsmit dambriežu. Pagaidām vēl nevar zināt, vai tie atmaksāsies, tas vairāk ir kā eksperiments. Tos uzskatu arī par sava veida banku, bet savā ziņā tas ir arī „sliņķu bizness", jo diezgan viegli izpildīt arī turēšanas nosacījumus un ievērojami mazāk ir jāraksta dažādu atskaišu, – piebilst Artis.