Ērgļu pusē, Jumurdā, atklāta “Kaziņas Bonijas siera” jaunā ražotne, kas iekārtota bijušā pagasta atjaunotajā kantora ēkā.
Svētku dienā apmeklētājiem bija dota iespēja ielūkoties siera gatavošanas aizkulisēs, nogaršot dažādus sierus un klātienē iepazīt saimniecību, kuras stāsts pirms teju divdesmit gadiem iesākās ar vienu kaziņu Boniju. To Santai uzdāvināja Latvijas animācijas filmu pamatlicēja Arnolda Burova meita Virdžīnija. Iedāvināja un tobrīd pat nenojauta, ka tieši Bonija kļūs par talismanu Santas Lasmanes stipruma un veiksmes stāstam.
Mazliet neticami, ka Jumurdā kādreizējā kantora ēka pārtapusi par modernu ražotni. Tagad te smaržo pēc svaigi gatavota siera, skan cilvēku čalas. – Tas ir milzīgs prieks par to, ka mēs esam izauguši no mājas katliņa līdz uzņēmumam. Protams, ir gandarījums par noieto ceļu un sasniegto, taču nebūtu jau jēgas ražot sieru, ja nebūtu to, kuri spēj mūsu produkciju novērtēt. Tepat novadā, kā arī Kalnciema tirdziņā un citviet mums ir siera draugi, kuri atbalsta, pasaka, ka garšo, lūk, tas ir vislielākais prieks un gandarījums, kādu vien var vēlēties, – mirdzošām acīm, pārgriežot simbolisko lentu, ar mīlestību klātesošos uzrunāja zīmola "Kaziņas Bonijas siers" saimniece Santa Lasmane. Viņas uzņēmību un mērķtiecību augstu vērtēja arī LLKC Madonas biroja vadītāja Aija Vīgnere: – Mājražotājs iesākumā, nu jau piena pārstrādes uzņēmums rada pievienoto vērtību. Mums šādi uzņēmumi ir ļoti vajadzīgi, arī atbalstāmi. Zināms, ka ceļš no mājražotāja līdz uzņēmumam nebūt nav viegls, tas prasa enerģiju, uzņēmību, uzdrīkstēšanos, spēju noticēt sapnim, – uzsvēra Aija Vīgnere, piebilstot, ka Santa arī piedalās projektu konkursos un piesaista investīcijas, mērķtiecīgi attīstot savu saimniecību.
Pietrūkst medaļas par varoņdarbu
No vienas kaziņas, vārdā Bonija, līdz veselai sierotavai – tāds ir Santas Lasmanes stāsts teju divdesmit gadu garumā. Toreiz ar sapni par dzīvi laukos Santas ģimene pārcēlās uz gleznaino vietu Jumurdā, nelielā viensētā ezera krastā. Taču dzīve bija skarba, un drīz vien viņai vienai nācās turpināt iesākto lauku dzīves stāstu. Turpināt un nepadoties. Pagurt un atkal piecelties. – Mēs esam vērojuši Santas attīstību vairāk nekā desmit gadu garumā, – stāstīja Santas draugs un kaimiņš Vitālijs Judins. – Sākot ar necilu šķūnīti un dažām kaziņām, ar rokām nesot barību, sienu un tagad – izaugot līdz šādai sierotavai. Viņa redzēja mērķi, sekoja sapnim, un šodien mēs esam baltajā telpā – ir noliktava, siera ražotne, glabātava. Te pietrūkst tikai lielās medaļas par Santas varoņdarbu. Tas, ko viņa ir paveikusi, ir kārtīga latvieša panākuma pierādījums, – ar pietāti pret Santas sasniegto atzina Vitālijs, un viņa teiktajam pievienojās ērglēniete Inita Plendišķe. – Sākumā taču vispār viņa bija viena. Brauca ar traktoru, visu pati gādāja, slauca kazas un aprūpēja. Tad, kad viņai vīrs bija vēl dzīvs, viņš palīdzēja, tagad nudien nezinu, kā viņa tiek galā, bet spēku, spēku un vēlreiz spēku gribas Santai novēlēt, – apbrīnu par stipruma gēnu novērtē Inita.
Gadiem krāta pieredze
Verot ražotnes durvis, Santa bija sarīkojusi svētkus divu dienu garumā. Lai arī svētku centrā bija siers un jaunā ražotne, tas patiesībā bija stāsts par laukiem, uzņēmību un sapni, kas piepildījies. – Viņa ir apbrīnojama sieviete, – uzsvēra jumurdiete Agita Opincāne. – Santai ir uzņēmība, darba spars, gaišums pret dzīvniekiem, savām kaziņām un cilvēkiem. Viņa iznes Jumurdas vārdu visā Latvijā, arī ārpus tās. Pie viņas taču brauc siera meistari no Itālijas, faktiski viņa mums ir kā sava veida novada vizītkarte, – atzina Agita, kura, liekot lietā savu stāstnieka prasmi, klātesošos iepazīstināja ar Jumurdu, izvedot nelielā ekskursijā. Tikmēr sarunā ar Santu noskaidroju, ka siera tapšanas process nebūt nav viegls, savukārt prasme izgatavot patiešām baudāmu produktu ir gadiem krātas prakses un pieredzes rezultāts.
– Visus šos gadus esmu godīgi mācījusies, gan skatoties video, kā citi siera meistari to dara, gan pabijusi ļoti daudzās siera ražotnēs Itālijā. Arī itāļu siera meistaru Simonu Maferdini esmu dabūjusi uz šejieni, lai viņš māca mani tieši šeit, kā strādāt ar to pienu, kas mums Jumurdā pieejams, – izaugsmes gaitu ieskicēja Santa, piebilstot, ka visgrūtākais ir noticēt, ka tas ir izdarāms. – Kad sāc darīt, viss notiek, jo tu mācies no savām kļūdām, neveiksmēm un audz, – atzina siera meistare.
Nav laika bažām, jāstrādā
Jaunās ražotnes atvēršana izvērtās par kārtīgu iepazīšanās stāstu divu dienu garumā – ne tikai nogaršojot sierus un zupu ar kazas piena jogurtu, bet arī iepazīstot pašu tapšanas procesu, tā apjaušot, cik daudz darba slēpjas aiz katra nelielā siera ritulīša. Kā stāstīja Santa, kopumā ražotnē top apmēram 30 šķirnes, tostarp dažādi smēriņi, svaigie sieri, cietie, nogatavinātie, un katram no tiem ir savs pircējs.
– Mēs, dzīvodami dažādās pasaules valstīs, no Honkongas līdz Vācijai, esam izgaršojuši dažādus kazas siera produktus un mēģinājuši atrast aizvietotāju "Kaziņas Bonijas sieram", taču tas nav izdevies. Santas ražotais ir visgaršīgākais, es to apliecinu, – ar neviltotu pārliecību uzsvēra svētkos sastaptā Santa Judina.
Tas, visticamāk, pateicoties mīlestībai, ar kādu šis siers tiek ražots, un, protams, vietējo kaziņu pienam. – Man pašai ir 40 kaziņas, pienu iepērku tepat no saimniecības, kurā ir 100 slaucamas kazas, – atklāja Santa Lasmane, minot, ka sadarbosies ar vēl vienu saimniecību. – Dienā tie ir kādi 150 litri, ko pārstrādāju. Man jau gribētos, ka mēs visi te sasparotos uz kazu audzēšanu, un tad piena būtu pārpārēm un varētu sieru ražot un iepriecināt vēl vairāk cilvēku, jo pašlaik vienīgā problēma – mums pietrūkst piena, – sacīja Santa. Savukārt, kad jautāju, cik viegli vai grūti ir saimniekot šobrīd politiski un ekonomiski tik sarežģītajā laikā, Santa ar viņai piemītošo optimismu atbildēja: – Zini, kā ir? Grūti ir tad, ja tu tam visam ļoti seko. Ja tev ir kazu ganāmpulks un daudz siera, ko taisīt, tu nemaz nezini, ka ir grūti. Tad vienkārši dari un tad sanāk, – noteica kaziņu saimniece un samīļoja klēpī paņemto mazo kazlēnu. Kā liecību, ka kaziņas Bonijas stāstam noteikti būs turpinājums.
26.05.2026.