Lai arī uztraukumam ir pamats, tas nav kāds jauns vīrusa paveids. Heracleum sosnowsky ir latvānis, kura sēklas kādreiz Latvijā ieveda, iesēja un lepojās ar tā audzēm, bet pēdējos gadu desmitos joprojām nesekmīgi mēģina apkarot.
Vienkārši ievads
Laikraksta "Stars" 22. maija numurā rakstā "Plāno iznīcināt latvāņu audzes Teiču dabas rezervātā" tika vēstīts par starptautisku projektu, lai sabiedrību informētu un izglītotu par invazīvajām augu sugām, no kurām vislielāko apdraudējumu rada latvāņi, kā arī tos iznīcināt Teiču dabas rezervātā. Projektā kā plānotās aktivitātes ir minētas arī dokumentālas filmas uzņemšana un galda spēles izveidošana par latvāņu dzīves ciklu. Galda spēle droši vien iepazīstinās bērnus un arī vēl nezinošos pieaugušos, ka šim augam ikdienā jāiet ar līkumu. Tur, kur latvāņi aug jau garus gadu desmitus, visi no mazotnes ir brīdināti tos neplūkt, lai nedabūtu visai sāpīgus apdegumus.
Vietās, kur ieviešas latvāņi, citiem augiem grūti konkurēt cīņā par izdzīvošanu. Un ir skaidrs, ka tikai ilgstoša un regulāra darbība, nesakopto vietu sakopšana, jau atklāto metožu pielietošana, iznīdējot šo augu, ko līdzēs. Bet raksta mērķis ir cits – mēģināt kaut nedaudz izsekot latvāņa ienākšanai Latvijā. Sibīrijas latvānis ir vietējā suga, savukārt, šķiet, jau no 19. gadsimta te aug Mantegaca latvānis, kas kultivēts kā krāšņumaugs. Lielais briesmīgais ir kā lopbarības augs ieviestais Sosnovska latvānis, kas labprātīgi projām nedosies. Ir arī lasīts, ka pēdējās divas sugas jau esot krustojušās.
Literārs ievads
Izglītojošā publikācijā "Zemkopī" 1924. gadā pie "čemurziedaiņo augu ģimenes" līdzās burkāniem, dillēm un velna rutkiem nosaukts arī latvanis. Divējādas versijas šī auga nosaukumam latviešu valodā – latvānis un latvanis – 1925. gadā min Jānis Endzelīns.
Mogiļevā (Baltkrievija) dzimušais rakstnieks Rufims Fraermanis pēc viena gada studijām Harkovas (Ukraina) Tehniskajā institūtā 1916. gadā bija praksē Krievijā, Tālajos Austrumos. Vēlāk viņš darbojās žurnālistikā un no 1924. gada sāka publicēt savus literāros darbus. Kāds tam sakars ar latvāņiem? Tikai tāds, ka savos pārbraucienos viņš tos droši vien bija redzējis: "Bet Taņa priecājās par grezno aizjūgu, kas bija apsists ar vadmalu un ādu. Un spalvu pušķi uz viņu galvām plandījās līdzīgi balto latvaņu slotiņām." Tā 1940. gadā žurnālā "Atpūta", kas turpinājumos publicēja R. Fraermaņa stāstu "Krūmu suns Dingo jeb stāsts par pirmo mīlestību" (1939), lasītāji Latvijā varēja pamanīt latvāņa nosaukumu.
Tuvāk mūsdienām, kad latvāņi Latvijā jau tiek plaši audzēti, 1971. gadā tos pamanījis dzejnieks Arvīds Skalbe: "Milži izaug viens no simta,/ Saulei zelta mizu loba./ Sveika, čemurziežu dzimta,/ Latvāņi uz bišu zoba./ Vaboles pa vidu taurē,/ Tauriņi uz spārniem klanās./ Balto ziedotāju paurēm/ Patīk tāda zemošanās./ Zaļas kurpes kājās autas/ Kā uz cauru kaulu bozēm -/ Grāvmalu un pļavu tauta/ Klaudzina un cer uz rozēm./ Būtu vārtus vaļā rāvis,/ Rožu dārzi rasā mikli./ Milži baidās lēkt pār grāvi,/ Nokaunas un mīdās bikli./ Ne tie spoki, ne tie māņi,/ Ko tu, urkšķi, blēņas murkšķi,/ Latvāņi kā latvju Jāņi,/ Nevis kādi suņuburkšķi!". Vēlākos gados latvāņi pamanāmi citos literāros darbos, arī minot ar tiem aizaugušas sētas. Ir tapuši arī mākslinieciski veidojumi gan no latvāņiem, gan par latvāņu tēmu.
Proza jeb Te patīk!
1951. gadā, lai celtu pļavu un ganību ražību Latvijā, zirgskābenes un latvāņi minēti kā nezāles, kas jāapkaro, domājams, te nav runa par Sosnovska latvāni. Cēsu rajona laikrakstā tai pašā gadā raksta par Komi republikā augošajiem Sosnovska latvāņiem kā vērtīgu skābbarības augu. 1956. gadā iznāk grāmata "Augstražīgas skābbarības kultūras un to audzēšana", kur līdztekus baltajam amoliņam, lupīnām un airenēm latvānis minēts kā perspektīvs augs. 1959. gadā LU botāniskajā dārzā top alpinārijs, un dārznieks V. Irbe par to stāsta: "1957. gadā man bija izdevība piedalīties botāniķu ekspedīcijā pa Kaukāza kalniem, no kurienes pārvedām daudz dažādu stādu: Kaukāza latvāņus, ciklamenas, efejas, Kaukāza lilijas un citus, kas lieliski aug arī pie mums."
1961. gadā Priekuļu izmēģinājumu stacijā uzsāka novērojumus un izmēģinājumus ar vairākiem jauniem augiem – Veiriha sūreni, Sosnovska latvāni un briežu sakni. Cēsu rajona avīze 1964. gadā raksta par latvāni, kam patīk Baltijas klimats un augsnes apstākļi: "Šis Kaukāza augs radis "patvērumu" Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas saimniecības, kā arī vairāku citu saimniecību laukos. Savas ražības, augstās barības vērtības un ātraudzības dēļ latvāņi ir ekonomiski izdevīga kultūra, tie sasniedz divarpus metru garumu un dod līdz 1000 centneriem labi skābējamās zaļās masas no hektāra. Turklāt latvāņi, reiz iesēti, aug piecus sešus gadus no vietas."
Savdabīga jubileja
1966. gadā laikraksts "Stars" par Barkavas padomju saimniecību vēsta, ka iepriekšējā gadā ir pirmoreiz iesēts latvānis, kas "mūsu apstākļos pat visbargākajā ziemā neizsalst. Ik vasaru tas dod divas ražas – jūnija beigās un augusta mēnesī. Šogad varēsim ar konkrētiem skaitļiem novērtēt, cik zaļās masas šī kultūra dos". Tātad ir pagājuši 55 gadi, un tas sākās ar aptuveni 12 kg no Karēlijas atsūtītu sēklu.
1967. gadā uz Barkavu jau dodas smelties pieredzi. Bozēnos, Klānos un Zaļmežniekos darbojas zāles miltu cehi, tiem piepulcējušies jauni – Raksalā un Pulcenē. Pēc vērtīgas pieredzes ierodas republikas lauksaimniecības ražošanas pārvaldes priekšnieki, lauksaimniecības ministrijas speciālisti, kā arī viesi no Igaunijas. Visiem interesē zāles miltu ražošana un jaunā lieta – latvāņi. To platība gan aizņem tikai dažus hektārus, bet tā tiek pozicionēta kā vērtīga kultūra, ar ko rudenī apsēs vairākus desmitus hektāru. Arī igauņiem iepatīkas divmetrīgie augi. Latvānis tiek plaši izslavēts, pēc Barkavas saimniecības vadības viedokļa – vispiemērotākā kultūra skābēšanai. Tai pašā gadā virknē rajonu laikrakstu publicē rakstu "Latvāņi – lietderīga skābbarības kultūra", bet saimniecība saņem arī daudz vēstuļu no plašās savienības ar lūgumiem iepazīstināt ar latvāņu audzēšanas pieredzi.
Vai jau 1930. gados?
Madonas bērnu mākslas skolas sākuma gados tās audzēkņi un pedagogi vasaras prakses laikā darbojās Praulienas pagasta Mušķos. Tur notika arī cīņa ar latvāņiem, ko cirta pat ar cirvjiem, un savu reizi talkas beidzās ar visai sāpīgu pieredzi. Ir versija, ka kādreizējais Lazdonas pagasta Mušķu mājas īpašnieks agronoms, LLA profesors Jānis Bērziņš (1892-1966) esot atvedis latvāni puķu podā jau krietnu laiku pirms latvāņu epopejas, iespējams, jau 1930. gados.
1987. gada vasarā, Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta folkloristu zinātniskās ekspedīcijas laikā, pētnieki pabija Mušķos un tikās ar Zelmu Porieti. Viesmīlīgā teicēja folkloristus uzņēmusi ar mežonīgiem latvāņiem apaugušajā Mušķu kalnā. Māksliniece, kādreizējā mākslas skolas skolotāja Inese Jakobi atcerējās, ka kaimiņu Mušķu (Z. Porietes) sēta bijusi sakopta, audzis tikai viens latvāņu eksemplārs.
Soļo uz rietumiem
1981. gadā rajonu laikrakstos publicē rakstu "Timirjazeva akadēmija – laukiem", informējot, ka "jau radītas un rajonētas divas latvāņa šķirnes ("Uspeh" un "Severjaņin"). Tās abas izceļas ar augstu ražību un teicamu barības vērtību". Lai gan joprojām visu vajag ražot vairāk kā pērn, 1986. gadā augu aizsardzības speciālists, bioloģijas zinātņu doktors Alfrēds Rasiņš (1916-1995) norāda uz latvāņa bīstamību, nodēvējot to par botānisko "jenotsuni". Un laikrakstā "Cīņa" treknrakstā par latvāņiem viņš raksta: "Baltijas republikās to sējumi nebūt nav nepieciešami!" Šajā laikā kā vietas ar plašākajām latvāņu audzēm minētas: Madonas rajons (Barkava, Dzelzava), Krustpils rajons (Krustpils, Jersika, Sauka), Valkas rajons (Smiltene), Cēsu rajons (Priekuļi, Veselava, Kaibēni). Un izrādās, ka jau tajā laikā latvānis "cauri Siguldai, Dolei, Ķekavai un Tukumam braši "soļo" uz rietumu apgabaliem".
Kāda ir statistika?
2001. gadā ar latvāņiem bija aizauguši 12 000 hektāru. Toreiz tika prognozēts, ka pēc 4-5 gadiem būs jau 30 000 ha. Jādomā, ka ir arī informācija, cik ir tagad. Tāpat droši vien ir statistika par garajos gadu desmitos latvāņu sulas apdedzinātiem cilvēkiem. Periodiski ir bijušas latvāņu pētīšanas un apkarošanas kampaņas. 2006. gadā tam pievērsies kāds autors žurnālā "Dadzis": "Piemēram, nekam neder iecere no latvāņu apkarošanai paredzētajiem 20 miljoniem latu trīs miljonus izlietot šā procesa administrēšanai. Kādus, pie vella, trīs miljonus? Es ierēdņiem skaidri norādīju, ka tā vis tā lieta neies un tas neatbildīs augstajām ES prasībām un standartiem. Pilnīgi pietiks, ja reālai latvāņu pļaušanai izlietos vienu miljonu latu, bet administrēšanai – 19. Citādi par 17 miljoniem vēl var nejauši izskaust latvāņus pavisam."
03.06.2020.