Varakļānu novadā zemnieku saimniecību "Oškalni" var atrast pēc uzmanību piesaistošā sarkanā angāra. Uz baltā sniega fona tas izceļas jau pa gabalu. Iebraucot sētā, mūs sagaida saimniece Sarmīte Kokare. Jau izbraukājusi Madonu, nesen atgriezusies no pilsētas. Sarmīte mūs mudina doties siltumā, jo laukā todien mīnus 17 grādu sals.
– Sanāk, ka biežāk jābrauc uz Madonu, nekā uz Varakļānu novada centru, jo sadarbībā ar SIA "Sigas ekonomikas un grāmatvedības konsultāciju birojs" Madonā tiek veikti grāmatvedības pakalpojumi. Madonā ir Hipotēku banka, ar ko sadarbojamies, un saistība ar Madonu turpinās. Tur dzīvo arī vecāki, kas nesen nosvinēja zelta kāzas. Es jau smejos, ka uz Varakļānu novada domi jāiet tikai pēc izziņas par zemi. Tā ka sadalīšanās novados cilvēkiem tikai jauc galvu, – nosaka "Oškalnu" saimniece. Mūsu tālākā saruna ar Sarmīti Kokari – par to, kā saimnieko laukos, ar kādām izjūtām uzsāk šo gadu.
– Kāds ceļš jūs atveda līdz savai lauku saimniecībai?
– No šīs puses ir cēlies mans tēvs un mamma, te arī ir mantojuma zeme. Taču sanāca tā, ka vectēva mājas vairs nebija dzīvas, bet te, kaimiņos, atradās mājas, un mēs tās nopirkām. Sākām saimniekošanu 1992. gadā. Tagad ir saimniecība ar vairāk nekā 120 ha zemes. Kādreiz visi dzīvojām Murmastienē četristabu dzīvoklī. Tagad tur dzīvo dēls Edgars ar Gitu, mazdēli Rolands un Ernests, kaut saimnieko Varakļānu pagastā.
– Vai sākumā pietika zināšanu par lauksaimniecību, varbūt bija jāmācās?
– Esmu izmācījusies par bērnudārza audzinātāju, vīrs Leons gan ir riktīgs lauku saimnieks, un bez viņa saimniecību nevarētu turēt, kaut gan tā ir uz mana vārda. 13 gadu nostrādāju Murmastienē pirmsskolas izglītības iestādē par audzinātāju, darbs ar mazajiem man patika. Tad nāca juku laiki, Murmastienē bērnudārzu likvidēja, bija jāizšķiras, ko darīt. Pēc likvidācijas biju bez darba un, kā tikai aicināja, aizgāju un vairāk nekā gadu nostrādāju saimniecības "Varakļāni" cūku kompleksā. Iepatikās, nekādas vainas. Tad tika atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, sākām strādāt laukos. Iepriekš ar lopiem nebija nekādu darīšanu. Vecāki dzīvo Madonā, tēvs kādreiz vadīja komunālo uzņēmumu. Kā atnācām "Oškalnos" veidot savu saimniecību, bija jādomā, ko darīsim. Nospriedām, ka var taču mēģināt sākt ar tiem pašiem rukšiem. Par pajām paņēmām pirmo kuili, pirmo sivēnmāti. Man teica, ka sivēnmāte kaut kad atnesīsies, gaidījām, gaidījām, bet sivēnus tā arī nesagaidījām. Tad pamazām paši lecinājām, sivēni sadzima, tos sākumā izvietojām pa šķūnīšiem, pa kūtiņām, jo nebija, kur likt. 2000. gadā paņēmām veco Mežastrodu fermu. Lai to atjaunotu, bija jāņem kredīts, bez tā nevarētu neko uzsākt. Man vajadzēja pabeigt lauksaimnieka pirmā līmeņa izglītības iegūšanas kursus, citādi nesaņemtu nekādu atbalstu. Savai izaugsmei pērn izmācījos arī šoferu kursos, nokārtoju eksāmenu, ieguvu autovadītājas tiesības. Tagad varu ar mazbērniem braukt uz Varakļāniem, kur atrodas bērnudārzs – 7 km no mājām. Sākumā domāju, kam man tiesības vajag, jo šoferu pilna māja, tagad esmu priecīga, jo sagadās, ka ne vienmēr mani visur var aizvest.
– Kādā mērā izvēlētais darbības virziens dod iespēju attīstībai?
– Turam gan cūkas, bet ir arī gaļas liellopi. Ar gaļas liellopu audzēšanu vairāk ņemas dēla Edgara ģimene. Edgaram ir sava zeme, sava saimniecība "Kalna Mājas". Kā jaunais zemnieks sapirka siena gatavošanas tehniku, mēs savā starpā kooperējamies. Lai arī katram ir sava saimniecība, kā ģimene esam viena, strādājam un savstarpēji izpalīdzam. Kad vaicā par to, kā jūtas laukos, es saku, ka manis pēc var vēlēt Saeimā ko vien grib, kūtī neviens cits neies, pašiem vien būs jāstrādā. Esmu priecīga par to, ka ne maniem bērniem, ne pašiem nevajadzēs braukt pa pasauli, nervozēt un nīkt, lai nopelnītu maizi. Tepat darba ir daudz, un laukos cilvēki vienmēr būs paēduši. Tagad priecājos par to, ka mazbērni aug, ka ir kāds no bērniem, kas paliek laukos saimniekot. Tad arī izspriedām, ka, saimei paplašinoties, ir vajadzīga viena kārtīga māja. Jaunie braukā uz Murmastieni uz dzīvokli, bet cik ilgi tā braukās. Es jau mierinu, ka kaut kā visiem šis laiks ir jāpārdzīvo, ka būs kādreiz arī laukos labāki laiki. Jaunajiem nav viegli iesākt ko savu tukšā vietā. Ja ir kāds pamats, tad vēl var, bet citādi – ar tevi taču bankā neviens nerunās. Tāpēc arī daļa aizbrauc projām, jo laukos, ja nav savas saimniecības, nav, ko darīt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.01.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto