Pie Liezēres pagasta ZS "Prauli" biškopja Anda Knāķa dodamies ciemos skaistā, bet aukstā ziemas dienā.
ZS "Prauli" atrodas vietā, ko liezērieši iesaukuši par Mandžūriju, jo visapkārt ir neskarta daba, mežs. Stropi izvietoti dažādās vietās, un, pēc biškopja domām, Mandžūrija ir ļoti pateicīga vieta biškopībai, medus vākšanai, jo bitēm ir, kur ganīties. – Pavasara ienesumam nekā labāka par šo vietu nav. Te bites vāc ekoloģisku meža un pļavu ziedu medu, kaut saimniecībā īpaši jaunajām saimēm iesēju arī nektāraugus – facēliju, ežziedi u. c., – teic Andis Knāķis.
Kā ieguldījumu biškopības attīstībai ZS "Prauli" saimnieks Andis Knāķis min Madonas novada fondā "Leader" programmā iesniegto, apstiprināto un īstenoto projektu "Bišu stropu iegāde zemnieku saimniecībā "Prauli"". Par "Leader" projekta līdzekļiem tika iegādāti 100 Latvijas stāvstropi, lai nodrošinātu nozares paplašināšanu.
– Pirmais projekts bija "Naturālo saimniecību pārstrukturizācija", kad tika iegādāta mazā medus sviede, vākojamais galds, vaska kausētava. Vēloties palielināt saimju skaitu, panākt lielāku produkcijas apjomu, tika uzrakstīts "Leader" projekts, kas tapa sadarbībā ar Madonas konsultāciju biroja speciālistiem. "Leader" projekta pieejamais atbalsta apjoms – 45% kopējā finansējuma. Izvēlējos iegādāties Latvijas stāvstropus no Bauskas novada Īslīces pagasta SIA "Medus bite". Saprotams, katrs biškopis meklē iespējas, kur stropus var nopirkt lētāk un izdevīgāk. Sagaidīju. Vispirms, protams, bija jāiegulda sava nauda, un atbalsts tiek saņemts pēc projekta īstenošanas. Pagājušajā gadā stropi tika uzstādīti, un 2014. gads iezīmējās ar lielāku darba apjomu. Saprotu, ka "Leader" projekta īstenotājiem ir svarīgi izpildīt arī visas prasības, arī to, ka ir jāražo, jāgūst lielāki ienākumi, vairāk naudas par medu jāietirgo. Taču arī biškopji cieš no Krievijas embargo radītajām sekām. Piemēram, tagad bišu maize ir sagatavota, bet realizācija nenotiek. Latvijas tirgus ar medu ir piesātināts, ir liela biškopju konkurence, – atzīst "Praulu" saimnieks.
– Pārdodot produkciju par vairumcenu, neviens biškopis nevar izpildīt projekta prasības, kas attiecas uz produkcijas realizāciju, jo iepriekš tika paredzēts gan plašāks tirgus, gan lielāki ienākumi. Ko tālāk teiks projekta uzraugi, nezinu, – atzīst biškopis.
– Projekta īstenotājiem ir vajadzīgi arī rādītāji. Piemēram, saražotās biškopības produkcijas apjoma ziņā viss ir kārtībā, bet cenas neatbilst (vairumcena ir puse no tirgus cenas), un nevaru iekļauties ienākumu rādītājos, – skaidro biškopis.
Andis Knāķis atklāj, ka ir dzimis Liezērē, jo tēvs ir no Liezēres, bet ģimene pārcēlusies dzīvot uz mammas dzimto pusi Limbažu rajonā. Tagad dzīves ceļi ir atveduši atpakaļ, lai saimniekotu Liezēres pagasta ZS "Prauli". Saimniecību izveidoja 1991. gadā, tiek apsaimniekots 30 ha zemes. Iespēju robežās palīdz dēli Kaspars un Edmunds.
– Sākumā, pēc pārcelšanās uz šo vietu dziļos laukos, vispār nesapratu, ko sākt darīt, kā iztikt. Pļavas ir pamitras, ar zemes apstrādi pagrūti nodarboties. Vispirms bija viens pulciņš govju, bet sanāca tā, ka laikā kad palīdzēju mammai Vidrižos, kūtiņa ugunsgrēkā nodega. No piecām govīm izglāba tikai vienu. Uguns visu iesākumu saimniecībā nolīdzināja, sāku iet meža darbos. Pēc tam pamazām uzcēlu siltumnīcu, sāku audzēt un tirgot tomātus. Taču mūsu klimatiskie apstākļi neļauj agri iegūt ražu. Kad Zemgalē jau sēj, mums viss vēl sniegā. Pietrūkst divu nedēļu pavasarī un divu – rudenī.
Vaicāts par to, kā sāka nodarboties ar biškopību un vai ir profesionāls biškopis, Andis Knāķis pasmaida: – Mālpils tehnikumā esmu apguvis hidromeliorācijas specialitāti. Neesmu biškopību skolās mācījies. To apguvu Latvijas Biškopības biedrības rīkotajās mācībās Smiltenē. Kursi deva lielāku apjēgu par biškopību. Grāmatās jau ir rakstīts, katrs var izlasīt, bet vajadzīga prakse. Arī lektori visu neizstāsta, un iesācēji jau nezina, ko pajautāt, ar ko viņiem vajadzēs saskarties. Viss taču sastāv no sīkumiem. Tas, ko izlasa, nedarbojas, jo ir kaut kāds sīkumiņš, kas izrādās ļoti svarīgs. Mans sākums bija ar dažām bišu saimēm, ko iedeva mamma, lai varu saimniekot. Taču nezin kāpēc 1993. gada pavasarī visi stropi bija tukši. Beigās visus izdalīju kaimiņiem, kam tos vajadzēja, pašam vairs nebija nekā. Taču ko gan citu te darīsi – medu vajag. Trīs jaunas saimes nopirku no Ritas Pētersones dravas un sāku visu no gala. Iet kā pa viļņiem, bet pašreiz ieziemoju vairāk nekā 120 saimju. Līdz ar bitēm izglītojos, augu savā biškopja attīstībā, un, lai arī par bitēm nekad visu nevar zināt, priecājos, ka tieku pie medus. Sākumā saimes vairāk bija jāpiebaro, nekā saņēmu pretī. Lai ko varētu pelnīt, ir vajadzīgs apjoms. To sapratu, jau audzējot tomātus. Spirinājos, bet tagad esmu nolēmis audzēt tikai savām vajadzībām. Apbrīnoju Rīgas pircējus – ja redz tirgojam kādas 3-4 kastītes tomātu, domā, ka tie ir beidzamie, varbūt veci. Visi skrien tur, kur redz tomātu kalnus, bet tas kalns varbūt ir "Made in Poland". Tomātus audzēju kādus 9 gadus, un, kad atnāks pavasaris, atkal gribēsies siltumnīcā ko iestādīt.
Vērtējot pagājušo gadu biškopībā, viņš saka: – Bites ir strādīgas, ja tikai daba iedotu labvēlīgus laikapstākļus. Pavasarī laiks bija labs, medus bija, bet tad labais laiks izbeidzās. Jūnija vēsajā un lietainajā laikā bites pat savilkās kamolā it kā uz ziemas guļu.
Kad laikapstākļi ir mainīgi, bitēm tas nav labi. Arī tagad, ziemā, ja pēkšņi uznāk silts laiks, bites domā, ka ir pavasaris un ir jāsāk perot. Kad ziemā guļ, tad mēnesī iztērē varbūt tikai kilogramu barības, bet, kad sāk perot, kilogramu iztērē pa nedēļu. Kad nu patiešām pienāk pavasaris, cieš badu. Tāpēc labāk ir, ja ziemas ir kā īstas ziemas, vasaras – kā vasaras.
Kā jau katrai lauku saimniecībai, atbalsts ir ES platībmaksājumi.
– Biškopjiem mainīja atbalsta nosacījumus, stingrāki nosacījumi MLA maksājumam, VPM paliek spēkā. Nevar saprast, kas to "šurum-burum" sataisīja. Biškopju saradās tik daudz, sākās tirgus kropļošana, problēmas ar medus pārprodukciju. Varbūt pat visā Eiropā. Kam bija daudz zemes, sapirka stropiņus, un – vai ražoja vai neražoja – atbalsts tika saņemts. Atbalstu vajadzēja saistīt ar produkcijas realizāciju, piemēram, ka jāpārdod kaut vai 10 kg no katra stropa. Viss bija sasaistīts ar saimju skaitu, bet ne ar prasībām par medus realizāciju. LBB valdes priekšsēdētājs Armands Krauze cīnījās, bet biedrība jau vairāk ir sabiedriska organizācija, kas var palīdzēt organizēt. Taču visi nosacījumi tiek apstiprināti Briselē.
AGRA VECKALNIŅA foto