"Stara" lappusēs vairāk esam sekojuši Andra Jubeļa gaitām un panākumiem orientēšanās sportā, bet šoreiz uzrunājām viņu par bioloģiskā piena ražošanu un saimniekošanu ZS "Kaupēri" Sarkaņu pagastā.
Ikdienā viņš strādā "Kaupēros", ir saimniecības stratēģis un vadītājs. – Jaunais zemnieks skaitījos brīdī, kad pārņēmu saimniecību. Nu jau būs apritējuši seši gadi, kopš vecāki man uzticēja zemnieku saimniecības vadīšanu. Kā jaunais zemnieks arī saņēmu ES atbalstu projektam lauku saimniecības modernizācijā. Jaunajai fermai, kas ir uzcelta ar Eiropas Lauku fonda lauksaimniecības attīstībai naudas atbalstu, šogad aprit pieci gadi, – atceras Andris.
Kad "Kaupēros" tika uzcelta jaunā slaucamo govju novietne, pirmajā brīdī šķitis, ka nu ir sakārtoti visi apstākļi piensaimniecības attīstībai, atliek tikai strādāt, un viss būs. Taču pa šiem gadiem, kopš Andris Jubelis ir pārņēmis saimniecības vadību, piensaimniecībai ir nācies pārdzīvot grūtus laikus. Kā visas grūtības ir pārvarētas? Uz šo vaicājumu jaunais saimnieks atbild: – Piena iepirkuma cena tikai šajā rudenī atgriezās tajā līmenī, kāds bija pirms Krievijas embargo. Paldies AS "Lazdonas piensaimnieks", ka atvēra bioloģiskā piena pārstrādes līniju, un vidējā piena iepirkuma cena tomēr bija virs vidējās valstī, kas bija kritiski zema. Tomēr esam piena krīzi pārdzīvojuši, lielā mērā pateicoties tam, ka strādājam tikai ģimenes spēkiem, mums nav algotu darbinieku, arī pakalpojumus maz pērkam, jo cenšamies visu, ko varam, gatavot paši. Kur vien varēja, arī centāmies taupīt, un tas, ka spējām saskatīt, kurus resursus ietaupīt, mums bija liels pluss. Protams, arī parādi krājās, jo bioloģiskajā piensaimniecībā arī daudz jāiegulda. Tagad, kad piena cena atkal ir normāla, "iedzenam", lai nepaliek parādi. Bioloģiskā piena ražotājam ir daudz grūtāk, jo ir jāskatās, lai govīm tiktu tikai viss dabiskais.
– Kā bioloģiskajai piensaimniecībai ciklā vēl palicis strādāt trīs gadus, un par nākotni neesmu pārliecināts, vai paliksim kā bioloģiskā saimniecība, vai tomēr atkal atgriezīsimies pie konvencionālās saimniekošanas. Prasības bioloģiskajiem piensaimniekiem ir lielas, bet piena iepirkuma cena atšķiras minimāli, taču visas izejvielas, lai bioloģisko pienu saražotu, maksā dārgāk. Mēs nevaram dot savas bioloģiskās saimniecības govīm parasto barību, nevaram barot ar visām barības piedevām un uztura bagātinātājiem, papildus lopbarībai no bioloģiskajām platībām varam izvēlēties tikai to, kas ir atļauts, bet maksā dārgi. Graudaugus paši neaudzējam, tie mums ir jāpērk no vietējiem bioloģiskajiem labības audzētājiem. Šogad sakarā ar ārkārtas situāciju lauksaimniecībā graudu cena ir palielinājusies. Tas bioloģiskais gods ir par to, ka mums ir tādas govis, par ko maksā subsīdijas. Taču tās ir grūti sabarot tā, lai piena izslaukums atbilstu tam līmenim, lai saņemtu subsīdijas par govīm. Bioloģiskajā piensaimniecībā izslaukumi ir daudz zemāki nekā konvencionālajā, kur nav nekādu ierobežojumu barošanā. Domājam, vai turpināt patriotiski cīnīties par bioloģisko virzienu, kaut gribētu saimniekot bioloģiski, tomēr no biznesa puses tas ir sarežģīti, – stāsta saimnieks.
ES un valsts atbalsts ir atspaids ikvienai lauku saimniecībai, bet vai tāds būs pēc 2000. gada? Par to Andris dalās pārdomās: – Redzēs, kas notiks ar ES un ar maksājumiem nākotnē. Cik esmu interesējies – nedrīkst uz to paļauties, jācenšas kļūt ne tik atkarīgiem no šiem maksājumiem. Taču bioloģiski saimniekot lauksaimniecībā bez atbalsta maksājumiem nevarētu; izdzīvot konvencionāli, manuprāt, vēl varētu tīri labi. Liek manīt, ka ne viss būs simtprocentīgi, kā līdz šim, viss var mainīties un mainīsies līdz ar Lielbritānijas izstāšanos no ES.
Taujāts, vai ar tagadējo pieredzi fermu celtu citādāku, Andris atklāj: – Jā, celtu daudz citādāku, vadoties pēc praktiskās pieredzes un lai maksimāli taupītu resursus.
Stāstot par to, kā var taupīt resursus un justies labi, viņš uzsver:
– Mēs arī laiku skaitām kā resursu un cenšamies strādāt tā, lai visu padarītu īsākā laikā. Ja ikdienā strādājam trijatā, darbi iet uz priekšu ļoti raiti. Kad vecāki bija aizbraukuši ilgi gaidītā ceļojumā, kad varēju palaist viņus prom uz nedēļu, strādāju viens, un man tā bija pilna darba diena. Protams, fiziskais rūdījums jau ir gūts sportā, bet ir svarīga darbu organizācija. Vecākiem paldies, ka viņi manā vietā visu padara, kad neesmu mājās. Sezonas atšķiras arī lauksaimniecībā. Vasarā bioloģiskās govis izlaiž ganībās. Lai arī izdzīšana un iedzīšana prasa laiku, mazāka ir barošana un tīrīšanas darbi. Toties vismaz šovasar bija jāķer katrs brīdis lopbarības sagādei, un mums tomēr šajā slapjajā gadā izdevās sagatavot zāles lopbarību, nebūs jāpērk. Ziemā govis ir fermā, darbs ir automatizēts, kad paveic visu laikā, diena ir brīvāka. Esam īstenojuši vēl vienu modernizācijas projektu, iegādājušies automātisko barotāju, traktoru u. c. Tehnika bija vajadzīga, bet līdz ar to arī kredītu slogs nav krities, taču esam elastīgi – kaut ko ietaupām, nenopērkam, piemērojamies. Modelis mums ir labs, lai savu dzīvi nodrošinātu, lai būtu darbs. Mēs arī daudz nefokusējamies uz cenu, lai saņemtu vairāk, jo nav vērts tērēt nervus un strīdēties par to, ka mazajām fermām, lai saražotu pienu, nav vieglāk kā lielajām, kur ir 300 govju. Tā kā šajos gados "Kaupēri" ir izveidojušies par stabilu saimniecību, jūtamies labi, kaut gan piena lopkopībā ir jāstrādā režīmā 24/7 (24 stundas septiņas dienas nedēļā). Plāni ir dažādi, iespējams arī izvēlēties vēl kādu citu virzienu. Kad būs atmaksāts kredīts, varbūt varēs domāt arī par strādnieka pieņemšanu, ko šajā brīdī vēl nevar atļauties.
Andris, lai arī uzaudzis laukos, lauku darbus pārzina no bērnības un uzklausa vecāku pieredzi, joprojām turpina mācīties. Tālmācībā ieguvis pamatzināšanas arī lauksaimniecībā, apmeklē LLKC Madonas nodaļas rīkotos seminārus un kursus. Viņam jau ir bakalaura diploms datorzinātnēs, maģistra diploms IT projektu vadībā, 1. līmeņa trenera diploms orientēšanās sportā, uzsāktas studijas 1. kursā, lai neklātienē LSPA apgūtu fizioterapiju. – Cenšos radīt iespējas, lai darītu to, ko gribu, nevis to, ko dzīve piespiež. Arī vecāki mudināja mācīties, visu dzīvi veltījuši tam, lai izskolotu dēlus. Lauku saimniecība, zeme ir stabila vērtība, un pēctecība te ir vajadzīga. ES viss balstās uz zemi un lauksaimniecību. Tāpēc jau mums ir subsīdijas, jo, ja nebūs lauksaimniecības, cilvēkiem nebūs, ko ēst. Arvien vairāk piekritēju ir bioloģiskajai pārtikai, – uzskata Andris Jubelis.
Joprojām divas reizes dienā Andris cītīgi trenējas jau nākamajai sezonai. Lai būtu līderos, kopā ar Latvijas izlasi dotos uz dažāda ranga orientēšanās sacensībām, jābūt labā sportiskajā formā.
Jau kopš bērnības Andrim patīk dabiskais, zaļais dzīvesveids, tāpēc savas mājas, lauku vide arī ir vislabākā vieta, kur abiem ar sievu Elīnu izaudzināt bērnus. Mazais Everts jau tagad gandrīz katru dienu atnāk uz fermu, un viņam līdzi ir sava lāpstiņa, spainīši.
03.11.2017.