Vai Latvijai vajadzīgi vietējie ražotāji? Šāds jautājums atkal ir satraucis zemniekus, dārzeņu audzētājus. Beidzamo nedēļu laikā biedrībā "Zemnieku saeima" tiek saņemti dārzeņu audzētāju sašutuma pilni zvani par iepirkumu konkursu "Pārtikas produktu iegāde NBS vajadzībām", identifikācijas Nr. VAMOIC 2018/038.
Vietējie dārzeņu audzētāji labprāt piedalītos konkursā un spētu izpildīt visas nepieciešamās prasības, ja pozīcijā netiktu iekļautas tādas kultūras, kuras Latvijā neaudzē. Ja piegādātājs nespēj piedāvāt pilnu pozīcijas apjomu, un šajā gadījumā vietējie lauksaimnieki nespēj to izpildīt, jo Latvijā neaudzē šampinjonus un ingveru, viņš konkursā nav tiesīgs piedalīties.
Beidzamo gadu laikā arvien lielāka uzmanība tiek veltīta vietējo dārzeņu popularizēšanai sabiedrības vidū. Regulāri tiek organizētas darba grupas un spriests, kā sakārtot ielu tirdzniecību, valsts un pašvaldību iepirkumus un visatļautību tirgos, tomēr rezultāts – tuvu nullei.
Kāpēc joprojām Latvijā budžeta līdzekļi ar vieglu roku tiek atdoti citu valstu lauksaimniekiem un starpniekiem, bet pašmāju ražotāji novirzīti otrā plāna lomā? Kāpēc Latvijas dārzeņu audzētājiem par izdzīvošanu ir jācīnās ar nodokļu maksātāju uzturētiem ierēdņiem?
Ja ierēdņiem – pasūtītājiem būtu vēlme atbalstīt vietējos ražotājus, tad viens, divi zvani nozares ekspertiem nepieļautu tik rupjas kļūdas, kā tas ir šajā gadījumā.
Biedrības "Zemnieku saeima" priekšsēdētāja vietnieks un SIA "Mežacīruļi" saimnieks Juris Cīrulis komentē: – Stāsts nav tikai par sēnēm un ingveru, bet gan tendenci visā tautsaimniecībā – sev tuvu cilvēku lobēšana, kuri lielākoties nav ražotāji, bet ir uzpircēji un pārpircēji. Ja nolikuma autors ir kompetents darbinieks, tad šādu nolaidību var raksturot kā ļaunprātīgu rīcību un viņam vajadzētu doties jauna darba meklējumos. Šajā gadījumā iepirkuma procedūras finansējuma avots 100% ir valsts budžets un ir skumji noraudzīties, kā mūsu nodokļu maksātāju nauda aizplūst uz uzņēmumiem, kuri gan legāli, gan nelegāli ieved dārzeņus no citām valstīm. Neskaitāmas darba grupas nav devušas nekādu rezultātu – vilciens turpina braukt pa vecajām sliedēm, un iepirkumi tiek fokusēti, nevis lai šajā gadījumā armija saņemtu pēc iespējas svaigākus, Pārtikas un veterinārā dienesta kontrolētus vietējos dārzeņus, bet mēs ar vieglu roku kārtējo reizi Latvijas budžeta līdzekļus atdodam citu valstu audzētājiem un starpniekiem.
Pretendentu piedāvājumu iesniegšanai termiņš ir līdz 2018. gada 10. augustam. Vai pastāv maza cerība, ka kāds no vietējiem ražotājiem spēs izpildīt nolikumā noteiktās prasības un cīņa ar pārpircējiem turpināsies?
Jautāju viedokli arī vietējo dārzeņu audzētājiem. Arī Cesvaines novada ZS "Sviķi" īpašniekam. Zigfrīds Krieviņš bija sašutis: – Konkursā vietējiem dārzeņu audzētājiem maz izredžu. Mēs jau tos vietējos dārzeņus vairs audzējam tikai inerces pēc, vēl jāizpilda prasības, vēl šis gads un nākamais, un mēs tos, visdrīzāk, vairs neaudzēsim. Tik tālu nu esam. Nav nozīmes – integrēts, neintegrēts audzētājs – ja esi tuvāk tirgum, tad vari vest un tirgot, neliecies zinis, kaut zini, ka poļu zemnieki jebkurā gadījumā visu izaudzēs lētāk. Šogad pati daba ar sausumu liek mums saprast – nu nemocieties vairāk, nevienam to nevajag! Tas pats ar graudiem – pagājušajā gadā lietavu dēļ nebija iespēju neko ne uzart, ne iesēt, un jebkurā variantā zaudējums būs mazāks, jo var arī atstāt laukus papuvē, kas ir atbalstīts pasākums eksistēšanai.
Vēlēšanu gadā būtu jānoreaģē un jāatbalsta vietējie dārzeņu audzētāji – vismaz dodiet iespēju, lai mēs būtu vajadzīgi vismaz nākamgad, kad vēl produkts ir vajadzīgs. Mēs esam uzņēmušies saistības, un tās nevar mainīt, bet ražošanai, ja produkcija nav vajadzīga, nesaskatu jēgu. Kāda jēga apsēt un apstādīt platības, ja ēdam citu valstu zemnieku ražu. Vajadzētu tā – cik mēs Latvijā dārzeņu apēdam, tik būtu jāsaražo vietējam ražotājam, un tikai tad, ja pietrūkst, vedam iekšā. Kādu mēs te labklājību sasniegsim?
10.08.2018.