Šogad "Vidzemes stāstu 2017" dārza svētki ar nominantu godināšanu notika Smiltenes novada Grundzāles pagastā. Nominācijā "Saimniecība" tika godināts Ērgļu novada SIA "3 Dpro" dibinātājs un vadītājs Gunārs Vīgants.
Saimniecība Ērgļu novadā, kas tika izveidota 2011. gadā, apsaimnieko 800 ha zemes, nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu un augkopību. Kopš šā gada ap 200 ha audzē zirņus, griķus un kaņepes. No gaļas liellopiem izvēlēti ‘Šarolē' gaļas šķirnes lopi, un patlaban saimniecībā ir ap 300 dzīvnieku. Ar ES fondu atbalstu īstenoti projekti, iegādāta lopbarības sagatavošanas tehnika, brāļa saimniecība ar projekta palīdzību uzcēla gaļas sadales cehu. Saimniecība strādā ar bioloģiskajām metodēm, darbojas Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā, ir Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju savienībā.
Gunārs piekrīt, ka šogad laik-apstākļu dēļ augkopība ir īsts pārbaudījums. – Piemēram, zirņi sagāzti veldrē, kombains, kam vajadzētu nokult padsmit hektāru dienā, labi ja nokuļ 6 hektārus. Gan pērn, gan šogad savākt sienu bija problemātiski, vēl ir cerība tikt pie rudens atāla. Labi, ka zāles nopļaušanas termiņu pagarināja līdz 15. septembrim. Jau pagājušajā gadā lopiem devu sliktas kvalitātes sienu, satraucos, kādi būs atnešanās rādītāji, taču klāt pirku un devu mikroelementus, un visi rādītāji bija izcili – teļi piedzima gandrīz simtprocentīgi, govīm bija piens, – raksturoja saimnieks.
Kā atzīst Gunārs Vīgants, arī lauksaimniecībā var rast savu veiksmes stāstu, kaut viņam viss iesācies diezgan grūti. – Bija tāds mērķis – strādāt saimniecībā, kurā ir vismaz 100 ha. Tagad aptveru, ka viss ir pārsniegts. Manuprāt, mērķa izvirzīšana ir interesanta lieta, kad saproti, ka nedrīksti apstāties pie sasniegtā, ir jāizvirza jauni mērķi. Tikko pats apstājies, saimniecība neapstājas, bet iet uz leju. Arī Ērgļu novadā jūt, ka ārzemnieki pērk lauksaimniecības zemi. Tad rodas spīts – vai nu turpinām strādāt un attīstīt savu saimniecību, vai apstājamies un zemi pēc pāris gadiem apsaimniekos, teiksim, dāņi. Tā ir motivācija – labāk saimniekosim paši, zinot, ka viss paliek Latvijā un vietējiem ir darbs. Netiecos pēc augstām tehnoloģijām, robotiem, bet domāju, kā iedot darbu cilvēkiem. Plāni ir lieli, jāskatās, kā varēs saimniecību attīstīt. Mūsu, bioloģisko, lauksaimnieku lielākā problēma ir prasība pēc ieņēmuma no katra hektāra. Manā situācijā, kad no 2011. gada visus dzīvniekus esmu paturējis saimniecībā, sācis veidot ganāmpulku no mazām telītēm, pirmie ieņēmumi no lauksaimniecības nāk ļoti lēni, – sacīja Gunārs Vīgants.
Lauku darbi – no bērna kājas
– Lopiņi mums jau bijuši no bērna kājas, visas vasaras pagāja ganos un līdz pagurumam darot dažādus lauku darbus. Gribot mukt no laukiem, visi aizskrējām uz Rīgu. Dzīvē sanāca tā, ka atgriezos atpakaļ Ērgļos un radās jautājums – "ko darīt?". No vectēva tika mantota ferma, no kuras bija palicis pāri tikai karkass un pārdesmit hektāru. Vectēvs, kas bija vecā kaluma saimnieks, laikam gribēja, lai kāds te saimniekotu, un atstāja ideju, "sēklu" mums, mazdēliem. Viņam bija seši bērni, četri dēli, bet neviens laukos neko neuzsāka. Pēc viņa aiziešanas mūžībā saimniecību atjaunoja mazdēli. Izvēlējāmies gaļas liellopu audzēšanu, domājot, ka tā būs vieglākais bizness. Neviens jau nepateica priekšā, ko un kā darīt, kādu šķirni izvēlēties, – atcerējās G. Vīgants, stāstot, ka pirmās nopirka 20 ‘Šarolē' telītes, lopi papildus arī tika pirkti gan Latvijā, gan ārvalstīs. Paralēli strādājuši arī ko citu, bet visu naudu ieguldījuši saimniecības attīstībā. – Vislabākā pieredze ir gūta, mācoties no citiem saimniekiem. Apmeklēju LLKC seminārus, braucu uz Franciju speciāli mācīties, kā pieņem dzemdības. Mums bija 30 teles, kas pirmo reizi bija grūsnas un tūdaļ atnesīsies, bet, saklausoties stāstus, palika auksti papēži. Tur mani uzņēma viens saimnieks, kas 50 gadu audzē tikai ‘Šarolē' tīršķirnes lopus, ko pārdod vaislai. No francūžiem mācoties, sapratu, kāda ir franču kvalitāte un ir vērts uz to iet. Domāt, ka ar gaļas lopiem būs viegli, ir maldīgi. Katrās dzemdībās esam klāt. Taču apgūt var visu, tagad uz praktiskajiem semināriem brauc pie manis. Veco fermu atjaunojām paši savām rokām, – atklāja Gunārs.
Sadarbojas ar brāļa saimniecību
Ērgļu novada lauksaimnieks Gunārs Vīgants skaidro, ka veiksmes stāsta nopelni būtu jāpieraksta abiem ar brāli. – Mēs esam trīs brāļi, bet vietā, ko sauc "Tauri", saimniekojam divi. SIA "3Dpro" ir mana saimniecība, kas nodarbojas ar gaļas liellopu izaudzēšanu, bet jaunākajam brālim Artūram pieder SIA "Tauri", kas iepērk astoņus mēnešus vecus bullēnus. Parasti saimniecības bullēnus pārdod Izsoļu namā, un tie aizceļo uz ārzemēm. Mūsu filosofija ir tāda, ka lopiņš ir jāpatur Latvijā, jāpiedāvā Latvijas galapatērētājam. Tāpēc brālis Artūrs ir izveidojis savu saimniecību, kur bullēni tiek nobaroti līdz kaušanas svaram, viņam ir savs PVD atzīts sadales cehs, kur gaļu sagatavo realizācijai vietējam tirgum – Rīgas klientiem un restorāniem. Muļķīgāk būtu izaudzēt mazo teliņu bez nekādas pievienotās vērtības un pārdot prom uz Eiropas valstīm, lai pēc tam pirktu gaļu un maksātu dārgāk. Tas ir tieši tas pats, kas ar kokmateriāliem – pārdodam kokus, pēc tam pērkam mēbeles. Ieņēmumi no visa pasākuma, kad nobarojam gaļas lopus un pārdodam tepat, ir stipri līdzīgi. Turklāt varam palīdzēt vietējiem ar darbavietām, – atzina Gunārs.
Pabijis jūrā, izvēlas sauszemi
Gunārs savā vizītkartē vēstīja, ka viņš no jūrnieka kļuvis par zemnieku. Kā savulaik nokļuva uz kuģiem?
– Esmu dzimis Ērgļos, mācījies Ērgļos līdz 9. klasei. Pēc tam aizlaidos prom, jo uz skolu atnāca puiši tādos smukos jūrnieku kostīmiņos un pastāstīja, ka jūrā ir forši, ka, braucot uz kuģiem, var lielo naudu pelnīt un apceļot visu pasauli. Pabeidzu Rīgas jūrskolu, izmācījos par kuģa mehāniķi, saņēmu lielo diplomu, varēju strādāt uz jebkura izmēra kuģa. Devos jūrā ar lielu konteinerkuģi. Vēlāk, kad visu apostīju, sapratu, ka tā realitāte nav nemaz tik skaista, ka varbūt labāk tomēr ir uz sauszemes. Sākās īstā dzīve, trīs mēnešus esmu nodzīvojis kopā ar filipīniešiem uz iesprostotas laivas, tad nemaz tā vairs negribējās kuģot. Lielākais, ko biju gaidījis no jūras, – redzēt visu pasauli, bet ostās jau nemaz no kuģa nost netiek. Toties tagad varu pateikt, ka esmu pabijis pat Honkongā, Losandželosā u. c., – atklāja Gunārs.
Veiksmes formula
Vaicāts par veiksmes formulu, Gunārs Vīgants atbildēja, ka tās ir neskaitāmās darba stundas (Darba inspekcija tad interesējas – kāpēc tik daudz strādājat?). Taču saimniecība atrodas attīstības fāzē, un tā sanāk. Ir sēšanas, kulšanas sezona, ziemāju sezona, atnešanās sezona… Kad būs sasniegts ritms, kad viss notiek dabiski, bez lielas piepūles, iespējams, būs vieglāk. Iedrošinot citus, viņš uzsvēra: – Pirmsākumos nācu pie zīdītājgovīm 3-4 km attālumā, pat uz kruķiem aizkliboju, un nebija vajadzīga papildu motivācija. Pilnīgi pietika ar apziņu, ka man ir darbs, ka ir vīzija, ka nākotnē varēšu pelnīt. Tas ir tēmēts uz tiem, kas saka, ka nevar sākt uzņēmējdarbību laukos, kamēr makā nav pietiekami daudz naudas, pārsimt hektāru un 50 dzīvnieku. Neviens jau nepateica, ka pēc gadiem man kopā ar brāli būs 800 ha saimniecība un 300 dzīvnieku. Parādījās iespējas, mēs tās izmantojām, atradās sadarbības partneri, kas arī vēlas strādāt, un tas viss auga neticamiem mērogiem. Pat sapņos nerādījās, ka man būs divi jauni traktori. Tas likās tāds kosmoss, bet jāzina, ko grib, tad to var arī sasniegt. Arī es esmu mežā ogas lasījis un pārdevis, galvenais ir nečīkstēt.
12.09.2017.