– Sirdī vienmēr esmu bijusi Latvijas patriote. Dodoties uz ārzemēm, zināju, ka tur nepalikšu uz dzīvi. Dzīvojot Nīderlandē, pieteicās bērniņš. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc atgriezāmies Latvijā, jo jau no sākuma zinājām, ka savus bērnus gribam audzināt dzimtenē. Iemācīt tradīcijas, patriotismu, valodu. Arī vārds pirmdzimtajam tika dots latvisks – Jānis. Pati esmu augusi Liezērē, un tā vieta aicināja atpakaļ, – sarunā būtiskāko, kāpēc nedzīvo Nīderlandē, bet Latvijā, atklāj Agrita Nusbauma-Kovaļevska.
Nu jau labu laiku Agrita ir atpakaļ Liezērē no Nīderlandes, kur kopā ar vīru dzīvoja un strādāja piecus gadus. Nesen ģimenē ienācis otrs dēls – Rainers.
Viņa ir liezēriete, mācījusies Liezēres pamatskolā, beigusi Madonas pilsētas 2. vidusskolu, studējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, izvēloties sākumskolas skolotāja profesiju. Mazu brīdi Agrita bija arī mūsu kolēģe laikrakstā "Stars".
– Kad mācījos vidusskolā, biju pilnīgi pārliecināta, ka nekad nedošos uz ārzemēm, bet dzīvē, protams, viss notiek citādāk, nekā tiek plānots. Došanās uz ārzemēm man bija ļoti smags lēmums, jo pirms aizbraukšanas bija ļoti labs un interesants darbs, varētu pat teikt, ka mans sirdsdarbs. Latvijā palika ģimene, bet Nīderlandē jau gadu strādāja mans tagadējais vīrs. Noteikti uz turieni devos, mīlestības vadīta. Nīderlandē pamēģināju dažādus darbus, iepazinu turienes tradīcijas, apskatīju valsti. Man tā bija lieliska pieredze. Tajā brīdī man noteikti bija jādodas prom, lai augtu emocionāli un garīgi, – domās dalījās Agrita.
Viņa piebilda, ka nevienu mirkli nav aizmirsusi, no kurienes nāk: – Svešumā ļoti lepojos, ka esmu latviete, un ar lepnumu to stāstīju arī citiem. Protams, ne visi zināja, kur ir Latvija, bet centos to izskaidrot un ar prieku stāstīju par mūsu tradīcijām. Holandiešiem un poļiem ļoti interesanta likās tieši valoda. Mājās bija kaut kas latvisks – suvenīri, karodziņi, arī gatavot centāmies tradicionālos latviešu ēdienus, vismaz svētkos, kaut gan tas bija grūti izdarāms, jo ļoti atšķīrās pārtika. Bet vienmēr, kad kāds brauca no atvaļinājuma, tika pasūtīti gardie pārtikas produkti no Latvijas. Visspilgtāk atceros referendumu par valsts valodu. Braucām uz Vāciju balsot par latviešu valodu. Tikai tad apjautām, cik patiesībā ir daudz latviešu, kas devušies prom no dzimtenes, bet cik svarīgi viņiem ir viss, kas notiek Latvijā. Tajā brīdī bija tik daudz emociju.
Sākums Agritai svešumā bijis ļoti grūts, jo pietrūcis Latvijā palikušo – ģimenes, draugu: – Izjutu valodas barjeru, bet tieši tur iemācījos angļu valodu. Iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, un daudzi no tiem joprojām ir manā dzīvē arī šobrīd. Joprojām sazinos ar viņiem, svētkos sūtu apsveikumus. Pats svarīgākais, ko iemācījos, būdama Holandē, – neaizmirst savas saknes, savu patieso būtību. Piecus gadus esot prom no dzimtenes, sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Ārzemju periods iemācīja nepadoties pie pirmajām neveiksmēm, pierādīt sevi darbā, jo, lai gan liekas, ka tur ir viegli atrast darbu, sava vieta ir jāizcīna. Holandieši bija tie, kas mani ļoti atbalstīja un palīdzēja.
Viņa, ilgojoties pēc vecākiem, regulāri zvanījusi uz mājām, saziņai ar draugiem izmantojusi internetu un sociālos portālus. – Visgrūtāk bija ģimenes svētkos – Ziemassvētkos. Tad visvairāk izjutu to, ka pietrūkst kopābūšanas. Beidzamajos gados gan vienmēr centāmies ieplānot atvaļinājumu uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai būtu Latvijā, kur svētkiem ir cita garša. Laikam ļoti veicās, jo arī ārzemēs apkārt bija daudz latviešu. Uz svētkiem sanācām kopā, īpaši Jāņos. Tos svinējām pēc visām tradīcijām – klājām galdus, pinām vainagus, lēcām pār ugunskuru. Ziemassvētkos uz galda bija deviņi ēdieni, bet Lieldienās krāsojām olas.
Vaicāta par iemesliem, kāpēc brauc prom no Latvijas, Agrita teica: – Katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc dodas prom uz ārzemēm. Noteikti varu teikt, ka nekāda zelta bedre ārzemēs nav. Ja izvēle ir lielās algas, nedrīkst aizmirst, ka ir arī smagi jāstrādā. Protams, esot citās valstīs, ir lielākas iespējas ceļot, iegādāties kvalitatīvākas preces par zemāku cenu, varbūt pat labāk dzīvot.
Nenoliegšu, ka pēc atgriešanās Latvijā kādu laiku bija grūti pierast pie zemās algas, pie cenām veikalos, jo, dzīvojot Holandē, bija citi apgriezieni. Reizēm pietrūkst Nīderlandes, pietrūkst tur iegūto draugu, bet vienmēr ir iespēja aizbraukt ciemos. Atgriezties tur un dzīvot gan vairs negribētu. Lai cik grūti būtu Latvijā, savus dēlus gribu audzināt šeit.
Nevienu mirkli gan nenožēloju, ka guvu darba pieredzi ārzemēs, ir ļoti daudz skaistu atmiņu par tur pavadīto laiku. Daudzi saka, ka Latvijā ir smags ekonomiskais stāvoklis, ka šeit nevar nopelnīt, dzīve dārga, bet arī pašiem cilvēkiem ir jāmainās. Nevar tikai meklēt vieglākos ceļus. Esot prom, bieži redzēju atbraucam jaunus cilvēkus, bet tikpat ātri viņi devās prom, jo cerēja, ka tur nebūs jāstrādā un būs viegla dzīve. Tā laikam notiek tikai pasakās.
Agritai un Kristapam Nīderlandē palika ļoti daudz draugu, kas izveidoja tur ģimenes un joprojām turpina tur dzīvot un strādāt, par atgriešanos pat nedomā. Bet ir arī daudz cilvēku, kas atgriezās un ir laimīgi šeit, Latvijā. Tikai retais apsver domu atkal kaut kur doties, bet nu jau uz īsāku laiku un tikai lai nopelnītu naudu, lai realizētu savus sapņus Latvijā.
– Nemudinu cilvēkus doties prom, bet uzskatu, ka ir vērts redzēt, kā cilvēki dzīvo ārzemēs. Protams, to var izdarīt arī ceļojot, – atzina Agrita.
Ko vēlas iemācīt saviem dēliem? – Pirmkārt, noteikti mīlēt savu dzimteni, lai kur arī dzīves ceļš vedīs. Cienīt savus vecākus un apzināties, ka mājas ir tā vieta, kur vienmēr ir gaidīti un mīlēti. Noteikti arī cieņu pret savas valsts valodu un tradīcijām. Bet pats svarīgākais, ko gribu iemācīt dēliem, ir latviešu tautas stiprums un vienotība. Dzīvojot Latvijā, to var redzēt brīžos, kad kādam ir nepieciešama palīdzība, piemēram, vācot ziedojumus slimiem cilvēkiem. Ne tikai saviem bērniem, bet visiem latviešiem novēlu neaizmirst savas saknes, savu valsti un lepoties, ka viņi ir latvieši.
25.04.2018.