Liene Cera-Kronberga Anglijā ir nostrādājusi septiņus gadus, tomēr nav palikusi tur dzīvot – atgriezusies Latvijā. Nu jau būs četri gadi, kopš viņa kopā ar ģimeni saimnieko laukos, mēģina būt savā zemē saimniece, kā arī vada savu uzņēmumu – SIA "Zelta Sproga".
Liene atklāj – domas, ka varētu palikt ārzemēs dzīvot pavisam, nekad nav bijis. Bērni savulaik teica, ka nekad nebrauks vecākiem līdzi uz Angliju un tur nemācīsies (vecākais dēls tagad tur strādā). Ja bērni paliek Latvijā, tad vilkme uz Latviju un mājām ir ļoti liela.
– Tā nopelnītā nauda nekad nevar atsvērt ģimeni, bērnus, vecākus, kaut gan varu teikt kā Freda dziesmā "Man visi radi dzīvo ārzemēs". Tikai viena māsīca ir palikusi Latvijā, pārējās māsīcas, brālēni ir prom kur nu kurais – Anglijā, Vācijā. Brālis ar ģimeni dzīvo Anglijā astoto gadu, – stāsta Liene.
Vaicāta, kāpēc savulaik pieņēma lēmumu doties strādāt uz ārzemēm, viņa atceras: – Kā jau daudziem – bija jāatmaksā kredīts. Tas bija 2007. gadā, sākās ekonomiskā krīze, vispirms piegrieza algu, tad pēc manis vairs nebija vajadzības – paliku bez darba. Tika piedāvātas "kredīta brīvdienas", bet bija jāmeklē, kur nopelnīt naudu. Atradu darbu ārzemēs – augkopībā. Divus gadus nostrādāju siltumnīcās pie tomātiem, pēc tam – uz lauka, kā arī pakojot cehā dārzeņus, izvadājot tos pa veikaliem. Manos pienākumos ietilpa arī aizvest strādnieces uz darbu. Sezonā bija daudz darāmā, dažreiz strādājām no pulksten 7 rītā līdz 23.30 vakarā, kad bija jāsalasa tomāti, lai nogādātu uz kuģa. Strādāju Gērnsijā, un tur ir likums, ka iebraucēji ilgāk par deviņiem mēnešiem nevar uzturēties. Pirmajā tūrē nostrādāju pusgadu, kad atsākās sezonas darbi, saimnieks man zvanīja un aicināja atgriezties.
Pēc diviem gadiem uz ārzemēm devās arī vīrs, jo darbā Latvijā necik daudz nevarēja nopelnīt.
Liene ir dzimusi Valmierā un tur uzaugusi, arī ieprecējusies. Tā kā mamma ir no Ļaudonas, Liene Cera-Kronberga tomēr pieņēma lēmumu sākt saimniekot laukos – Ļaudonas pagastā.
– 2013. gadā atbraukuši, pavasarī nopirkām pirmās 11 aitas. Taču atstājām omi ar bērniem, uzkrāvām vēl aitas un atkal aizbraucām darbā uz deviņiem mēnešiem, – Liene ir pateicīga mammai par lielo atbalstu. – Tā kā jau bija iegādāti pirmie dzīvnieki, beidzamais brauciens no ārzemēm uz mājām bija punkts uz "i". Atbraucām ar domu, ka ir jāsāk ko savu veidot Latvijā, tikai – kādu mazo biznesu izvēlēties? Līdz tam to nevarēju iedomāties. Taču, tā kā bija aitas, vajadzēja saprast, kur likt vilnu, jo gaļas realizācija atrisinājās, sadarbojoties ar uzņēmumu "Sidrabjērs". Bija žēl labu mantu mest prom. Pluss bija tas, ka, strādājot ārzemēs, ir gūtas traumas, kā jau visiem – arī domāšanā. Tur bija maza saimniecība, un redzējām, kā tā tiek vadīta. Zīmīgi, ka pāri ceļam, kur atradās pakotava, strādāja cits saimnieks un turēja aitas. Skatoties, kā viņš darbojas, arī pati nodomāju, ka vēlētos ko līdzīgu, jo mājās jau bija 11 aitas, arī 29 ha zemes. Mammai kādreiz bija saimniecība, "Kalnāju Āriņos" vajadzēja visu sākt no jauna. Vispirms – aitkopība, bet tīri hobija līmenī, tagad gan – ganāmpulkā ir ap 80 dzīvnieku. Piemājas saimniecībā mammai bija viens T-25 traktors, ar ko sākt strādāt. Uzrakstīju projektu, piešķīra ES fonda finansējumu, iegādājāmies traktoru, nepieciešamos agregātus. Divus gadus vilna mētājās, un tad neviļus izlasīju internetā rakstu par aitas vilnas veselīgo iedarbību. Pirmo vilnu izmazgāju ar rokām, saliku spilvendrānā, un gulējām uz šiem spilveniem, kas izrādījās veselīgāki, nekā biju lasījusi. Vismaz manām problēmām palīdzēja. Pēc tam domāju, ka neesmu skopa, varu padalīties, – interesants ir Lienes stāsts par biznesa idejas aizsākumu.
Pagājušā gada 15. jūnijā Ļaudonā tika atklāts uzņēmums SIA "Zelta Sproga" – Lienes Ceras-Kronbergas lolojums, kas ieguvis reālas aprises, pateicoties biznesa projektu konkursam "Madona var labāk!" un LIAA Madonas biznesa inkubatora atbalstam. Tagad Lienei Cerai-Kronbergai Ļaudonā ir sava šūšanas darbnīca, kur viņa nodarbojas ar aitas vilnas segu, spilvenu un citu ikdienā noderīgu izstrādājumu šūšanu, kuros tiek izmantota aitas vilna. Produkcijai ir arī savs zīmols "Bē-Bē!" (aitiņa). Secinājums – strādāt savā labā ir citādāk un radošāk nekā būt par strādnieku citam.
Vai kādreiz tomēr neiezogas doma braukt atpakaļ uz ārzemēm? Liene ir atklāta: – Neslēpšu – tā bija pirmajā gadā pēc atgriešanās, jo bija pierasts pie tām naudas summām, cenām, kādas tur ir. Tur varēju atļauties daudz vairāk, Latvijā ir produkti, kuri dārgāki nekā Anglijā. Jā, laukos ir naturālā saimniecība, bet kaut kā ir iegājies, ka pārsvarā "savu" neēdam, kaut gan, kad radi un ciemiņi atbrauc, ir vārīta jēra gaļas zupa, cepts šašliks, atzīst – esot garšīgi.
Kad taujāju, kas Latvijā ir tāds, kā citur nav, Liene bez domāšanas atbild: – Daba. Mums ir skaisti meži, pļavas, upes un ezeri (Anglijā ir izkopti parki). Kas var būt skaistāks kā agrā rītā iziet laukā, klausīties, kā dzeguze kūko, lakstīgala pogo, pastaigāt basām kājām pa rasu.
30.05.2018.