Maija beigās laikraksta „Stars" redakciju sazvanīja Cesvaines pagasta iedzīvotāja Anna, izklāstot savu sasāpējušo situāciju. 14. aprīlī kaimiņš nošāvis viņas labāko draugu, neliela auguma sunīti Keinu. Pēc kundzes stāstītā, policijā viņu atrunājuši no iesnieguma sniegšanas, tik vien kā kaimiņš palīdzējis izrakt kapu sunītim un noteicis: „Jā, esmu vainīgs, bet ko tur vairs…"
– Sunītis man bija vienīgais draugs, viņam jau 11 gadu, neliela auguma. Tajā dienā viņš bija aizskrējis līdz kaimiņmājai; kaimiņš, kā mednieks, ņēma un manu sunīti nošāva. Bet tur nāca arī daudzi lielie vilku suņi, jo pašam ir kuce. Cik cietsirdīgam ir jābūt cilvēkam? Biju policijā, man tikai pateica: „Nu jā, pārsteidzās." Iesniegumu uzrakstīju, bet sāka mani vārdot, lai no tā atsakos. Neko jau es no kaimiņa neprasu, labi, ka vismaz piecas dienas pēc notikušā atdeva sunīša līķi, lai varu apglabāt. Tagad varu aiziet pie sava vienīgā drauga kapiņa. Kur ir cilvēciskā sirdsapziņa? – jautā Annas kundze.
Viņa vērsusies arī LTV1 raidījumā „Ceturtā studija", un 31. maijā televīzijā tika rādīts sižets „Nošauts suns: kurš vainīgs – mednieks vai suņa saimnieks?". Annas kundze sižetā vēl piebilst, ka dzīvo meža vidū, tādēļ, kā jau laukos ierasts, pa reizei laidusi uzticamo draugu brīvsolī. Parasti nekad ilgāk par pusstundu Keinis neesot bijis prom, bet liktenīgajā vakarā vairs nav bijis sasaucams.
Laikrakstam „Stars" Sandis komentē par notikušo no sava skatpunkta: – Ja cilvēkiem palūdz, lai savus suņus savāc… Zinot situāciju, ka izsauc policiju, viņi atbrauc, suņa nav. Tas bija tāds moments, ka suns bija starp maniem suņiem, kas bija piesieti. Man mājās ir krievu toiterjers, kas, jāteic, ir stipri mazāks par kaķi, bet tas suns bija krietni lielāks. Man nebija cita varianta. Jau iepriekš tiku šāvis brīdinājuma šāvienus gaisā. Tajā brīdī sapratu vienu, ka jāaizsargā savs suns, kurš bija neaizsargātā situācijā, jo bija piesiets. Tur bija sava veida cīniņš. Kā teicu arī televīzijai – es nezinu, kāds tas suns ir. Par svešu suni es nevaru galvot, arī par saviem suņiem pateikt, ka viņi ir miermīlīgi un grib tikai spēlēties – tā nav tiesa. Suns uz katru cilvēku reaģē citādāk.
Policija ir bezspēcīga šādos gadījumos, viņi saka – nav suņa, nav pierādījuma. Tas ir koks ar diviem galiem tādos brīžos. Šajā situācijā, uzskatu, man nebija cita varianta. Protams, es arī negribu nevienu suni nošaut. Bet tobrīd uzskatīju, ka tas ir apdraudējums maniem suņiem. Vai tas suns ir vesels, vai ir potēts – to es nevaru zināt. Suns nebija atpazīstams – ne ar kakla siksniņu, ne ar ko.
Nošauto suni es vienkārši apglabāju, jo nezināju, kas ir īpašnieks. Kad īpašnieks pats pieteicās, suni pārapbedījām. Es arī nevērsu nekādas pretenzijas, mēs savstarpēji izrunājāmies. Kundze pati arī pateica, no citas kaimiņu mājas citi cilvēki nākuši un teikuši: „Labi, ka mūsu suns netrāpījās." Kad manis mājās nebija, bija, rupji sakot, bardaks. Manā īpašumā sveši cilvēki var ienākt un savu suni vāķīt, vākt nost no mana suņa, jo tas ir aptinies ar ķēdi, vēl manu suni sist. Jāteic, tas ir tikai mutiski teiktais. Tāpēc sāku uzstādīt videonovērošanu, jo saprotu, ka savādāk nav iespējams cīnīties ar šādām situācijām.
Zinu, ka mednieki ir tie sliktie, kas šauj. Ceru, ka tas ir pirmais un pēdējais suns manā dzīvē, pret ko bija jāpieņem šāds radikāls mērs. Cilvēks ir atbildīgs par savu suni. Es esmu atbildīgs par saviem suņiem. Ja mans suns iet uz ceļu, tad tiek likts vai nu iežogojumā, vai pie ķēdes. Man ir īpašums, kas jāapsargā. Es neatļauju, lai mani suņi klīstu. Viņam ir jākalpo, jāsargā māja.
Pret Keiņa saimnieci, Annas kundzi, ir uzsākta administratīvā lietvedība, jo saimnieks nedrīkst pieļaut suņa klaiņošanu. Tomēr – vai mednieka piespriestais „nāvessods" sunim ir taisnīgs un likumīgs? Mednieki drīkst nonāvēt klaiņojošus mājdzīvniekus medību platībās (kas, pēc Sanda teiktā, arī ir viņa īpašums), ievērojot dzīvnieku aizsardzību reglamentējošos starptautiskos līgumus un citus normatīvos aktus („Medību likuma" 3. pants (2)). Lai tomēr nebūtu jāpieņem tik stingri mēri, kā šaušana, Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka jebkura persona par klaiņojošu dzīvnieku nekavējoties paziņo vietējās pašvaldības institūcijā, savukārt pašvaldība tālāk – organizē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu un izmitināšanu dzīvnieku patversmē. Tāpat, ja suņa saimnieks ir zināms, var tikt pieaicināti kārtībnieki, kas veic pārrunas ar suņa saimnieku, uzliek sodu un pienākumu suņa klaiņošanu novērst.
Gadījumu komentē Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore Sintija Virse: – Kriminālprocess netika sākts tādēļ, ka abas puses savstarpēji vienojās par sev vēlamo rezultātu. Līdz ar to, ja ne vienai, ne otrai pusei nav nekādu pretenziju, policijā kriminālprocess netika uzsākts. Informācija tika nodota prokuratūrai, kas uzskatīja par nepieciešamu suņa saimniecei, izvērtējot šo gadījumu, sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, jo viņas suns ir atradies citas mājas pagalmā. Iespējams, tādēļ kundzei radusies neapmierinātība, jo līdz šim pretenziju it kā nebija. Jautājums, kā kundze ir uztvērusi un sapratusi viņai stāstīto, jo to, ka kāds nodarbojies ar mērķtiecīgu apvārdošanu, lai viņa nerakstītu iesniegumu, viennozīmīgi tā apgalvot nevar. Jebkurā gadījumā, ja kundzei joprojām ir pretenzijas un viņa tomēr vēlas, lai šo gadījumu celtu augšā un izmeklētu, noteikti var atkārtoti rakstīt policijai iesniegumu.