Pēc ūdensvada avārijas Rūpniecības ielas kvartālā lielākā daļa iedzīvotāju to uztvēra ar sapratni, bet daži vērsa uzmanību uz komunikāciju kvalitāti un darba kārtību šajā sakarā.
Tā, redakcijai piezvanīja kāda Gaujas ielas iedzīvotāja, kas precizēja – ūdens caurule plīsusi nevis pievakarē, bet jau naktī uz svētdienu. Viņa vēlējās arī uzzināt, kāpēc detaļas, kas bija nepieciešamas caurules salabošanai, neatradās tepat uz vietas, AS „Madonas ūdens" krājumos, bet gan tās nācās pirkt citās pilsētās. Tāpat attiecīgā kvartāla iedzīvotāji jau ilglaicīgi pieredzējuši komunikāciju nemitīgo mainīšanu būvdarbu sezonā, bet, apskatot plīsušo cauruli, izrādās, ka ūdens plūst ne pa pirmā svaiguma cauruli.
– Protams, „Madonas ūdens" veido detaļu un nepieciešamo rīku krājumus, taču ūdenssaimniecība ir tik specifiska, ka pret visiem gadījumiem simtprocentīgi nav iespējams nodrošināties. Atrokot vaļā cauruli, ir iespējams uzzināt, kas konkrētajā vietā nepieciešams remontam, tāpēc šādas lietas var arī nebūt uz vietas. Kas attiecas uz komunikāciju mainīšanu, arī mēs vēlētos (un tas būtu ideāls variants), ka tur, kur lej asfaltu, visas komunikācijas iepriekš ir nomainītas ar jaunām. Tā nenotiek finanšu apsvērumu dēļ, taču iespēju robežās vienmēr cenšamies nomainīt ūdensvada un kanalizācijas sistēmas tur, kur rok asfaltu. Konkrēti Rūpniecības ielā nesen tika mainītas kanalizācijas caurules, bet maģistrālais ūdensvads atstāts iepriekšējais, jo tas vēl var kalpot un nav traģiskā stāvoklī. Protams, nekas nav mūžīgs, bet atgādināšu, ka šie negadījumi nebija saistīti ar ūdens caurules vecumu. Otrdien šī pati caurule, tikai zemāk, plīsa vēlreiz un bez ūdens palika viena dzīvojamā māja un tirdzniecības centrs „Beta". Šis gadījums nebija tik specifisks, tāpēc saremontēt varējām ātrāk, un visas sekas jau ir novērstas. Domāju, ka cilvēki pieraduši dzīvot bez ūdens cauruļu plīšanas pēdējos 7-8 gadus, tāpēc tādas atsauksmes, taču pēc pieredzes zinu teikt, ka lielas problēmas vēl var sagaidīt atkušņa laikā, kad zeme sāks „staigāt" un kustināt caurules, – Guntars Dambenieks komentēja.
Autore: LAURA VOITIŅA