Sabiedrībā nereti ir iesakņojies negatīvs viedoklis par dzīvi sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā. Aprīļa beigās ar laikrakstu „Stars" sazinājās Ērgļu novada sociālās aprūpes centra „Kastaņas" iemītniece, lai dalītos savos novērojumos. 76 gadus vecā Ērgļu iedzīvotāja pansionātā mitinās kopš šā gada sākuma un sauc to par savu glābiņu.
– Strādāju pārtikas veikalā, bet kādu dienu netīšām paslīdēja kāja, un krītot lauzu gūžas kaulu. Pēc tādas operācijas strādnieks nekāds vairs nebiju. Iepriekš par dzīvi nevarēju sūdzēties – dzīvoju privatizētā dzīvoklī Ērgļos, bija alga, pensija. Bet te tāds likteņa trieciens, jutos kā nevarīga, jo galva un rokas strādā, bet paiet nevaru. Turklāt bija arī nomirusi māsa, mājās biju palikusi viena. Visi šie apstākļi noveda pie tā, ka aizrāvos ar alkoholu – citu izeju neredzēju un, ja godīgi, negribēju nemaz arī dzīvot. Mājas, protams, ir mājas, bet sev to nogriezu kā ar nazi, jo zināju, ka viena ar sevi mājās netikšu galā, baidījos, ka pavisam aizraušos ar alkoholu. Lūdzu, lai sociālā dienesta darbinieki man palīdz. Paldies dienestam un vadītājai Mārai Briedei, mani iekārtoja pansionātā „Kastaņas", – pastāsta iemītniece.
Viņa atzīst, ka sākumā te viss šķitis svešs, arī ikdienas ritms, ko, jau mājās esot, bija izjaukusi lauztā gūža, pilnīgs pretstats tam, pie kā pieradusi visu mūžu – aktīvām darba gaitām, dzīvei kustībā. Turklāt iepriekš arī daudz dzirdēts par dzīvi pansionātā no ļaužu valodām, kas ne vienmēr bijis tas pozitīvākais. Seniore dalās savos novērojumos: – Protams, iemītnieki ir visdažādākie, bet satiekam labi, tā kā man visu mūžu ir bijis darbs ar cilvēkiem. Iepriekš bija dzirdēti viedokļi, ka uz pansionātu – tikai tad, kad galīgi jau esi uz gultas un pats neko vairs nespēj. Tāpēc iepriekš nevarēju iedomāties, kā tas ir patiesībā – tu esi aprūpēts, istabiņa sakopta, ēst sataisīts. Principā tev ir savs aprūpējošais personāls (smejas). Par ēdināšanu nemaz nerunāšu, domāju, mēs daudzi pat mājās neesam redzējuši to, ko šeit. Darbinieki vienmēr ir saprotoši, iejūtīgi un ieinteresēti, pajautā, vai vēl ko nevajag. Pati cenšos staigāt un vēl kustēt. Bet ap 100 iemītnieku aprūpēt, katram atrast laiku un turēt rūpi par ikvienu – to var tikai apbrīnot un par to teikt paldies. Mūs aptekalē un izdabā! Vecs cilvēks, kurš nevar paiet un pats sevi aprūpēt, kļūst niķīgs kā mazs bērns. Darbiniekiem ir dzelzs nervi. Tādēļ man nav saprotams, ja iemītnieki savu reizi sūkstās – tas ir slikti, man tas nepatīk. Te tiešām viss ir lieliski! Par to no sirds vēlos pateikties sociālajam dienestam un pansionāta aprūpes kolektīvam – ikvienam, kas šeit strādā.
Jāsecina, ka viss dzīvē atkarīgs no tā, kā to uztveram. Priecē, ka mūsdienās, kad populārāka ir negatīva viedokļa paušana, cilvēki prot pateikt arī labus vārdus.
Sociālās darbinieces EVITAS VASKAS foto
15.05.2018.