Klāt ir īstais laiks, kad rušināties mazdārziņos, sākt ievākt darba augļus. Taču tie nereti kalpo arī kā atpūtas vieta to saimniekiem. Visnepatīkamāk, ja kāds no „kaimiņiem" pa nakti sadomājis izstaigāt arī jūsu dārzu. Ne sveša cilvēka klātbūtne savā īpašumā, ne radušies zaudējumi, pat ja tie ir nelieli, nebūtu jāpiecieš, tā uzskata kāds „Stara" lasītājs.
– Vēlētos, lai daži iedzīvotāji atceras, ka arī mazdārziņos esošie, iemērītie (zemes robežu plānā) un privatizētie mazdārziņi ir privātīpašums. Uz tiem attiecas visi Latvijas Republikas likumi, kas regulē īpašnieka tiesības regulēt privātīpašuma izmantošanu, citu trešo personu aizliegumu tajos atrasties un ieiet bez uzaicinājuma, pat ja nav noticis noziedzīgs nodarījums. Diemžēl daļa cilvēku vēl dzīvo pārliecībā, ka tie ir kāda cita īpašuma forma. Man ir nācies saskarties ar to, ka iereibušas kompānijas, kas atpūšas savā/draugu/radu dārziņā, iemaldās arī manējā. Parasti nekas būtisks netiek nozagts, bet nepatīkams un pretlikumīgs ir jau fakts vien, ka persona atrodas manis privatizētajā dārziņā. Turklāt šī persona var pastāstīt par redzēto manā īpašumā, piemēram, tur esošu zāles pļāvēju, kādai citai personai – vai tas neattieksies uz manu privātumu? Tāpēc uzstādīju videonovērošanas kameru. Taču Madonas policijā man pateica, ka mazdārziņi nav uzskatāmi par publisku telpu. Vai tā ir? Ja jau nav publiska telpa, tātad dārziņos strādājošie varam arī mierīgi, piemēram, bļaustīties? Tāpat gribētu izņemt atļauju, ja tāda nepieciešama, lai manis uzstādītā videonovērošanas kamera nebūtu pretlikumīga, taču, ja mazdārziņi nav uzskatāmi par publisku telpu, varbūt tādu nemaz nevajag? – tā savā vēstulē raksta Uldis Popovs.
Atbildi lasītājam sniedz Vidzemes reģiona pārvaldes Prevencijas grupas vecākā inspektore Dace Jukāma: – Privatizēts mazdārziņš ir privāts īpašums, ko katram ir tiesības aizsargāt pēc saviem ieskatiem, protams, nepārkāpjot likuma prasības. Ja vēstules autors uzskata, ka sava īpašuma aizsardzībai nepieciešams uzstādīt videokameru, un izdara to pats par saviem līdzekļiem, tur nav un nevar būt nekā pretlikumīga (tas ir tieši tas pats, kas uzstādīt kameru savā privātmājā vai dzīvoklī). Taču atsevišķs ir jautājums – kur un kā tālāk tiek izmantoti ieraksti? Jo te jau jāatceras par „Personas datu aizsardzības likumu", kas norāda, kādi dati par cilvēku nav publiski izpaužami. Ja kungs iegūtos ierakstus vēlas izmantot kā pierādījumu viņa īpašumā notikušai zādzībai vai citam noziedzīgam nodarījumam, tās ir viņa tiesības un policijai šāds ieraksts ir jāņem vērā, izvērtējot notikušā apstākļus. Ja zaudējumi būs nelieli, visticamāk, tiks pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Tad, savukārt, viņam ir tiesības griezties tiesā civiltiesiskā kārtā un piedzīt zaudējumus.
Vienīgais, ko kungam varētu ieteikt – pie sava īpašuma robežām izlikt brīdinājuma zīmi „Notiek videonovērošana".
Gan šis, gan citi lasītāji papildu jautājumus par šo tēmu var uzdot Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Madonas iecirkņa Kārtības policijas
nodaļas priekšnieka p. i. Aigaram Baltrim (t. 64801726, mob. t. 28638192), ar ko varēs vienoties par tikšanās laiku un iespēju noskaidrot visus neskaidros jautājumus.
Autore: LAURA VOITIŅA