Februāra beigās laikrakstā „Stars" vērsās Lubānas iedzīvotājs Agris Š., kas vēlējās sīkāk uzzināt par kārtību, kādā sociālais dienests iedzīvotājiem piešķir palīdzību krīzes situācijā.
„Dzīvē gadījās nelaime: nokritu pa kāpnēm un divās vietās salauzu galvaskausu. Gadu tiku noslimojis, šobrīd rit otrais gads, kopš nedrīkstu vairs strādāt savu iepriekšējo darbu, līdz ar to arī ienākumi vairs nav tādi kā iepriekš. Slimību naudā pagājušajā gadā saņēmu vidēji 65-67 latus mēnesī. Viens pats audzinu divus bērnus. Meita iet 2. klasē, bet dēls – 4.; māte no bērniem ir atteikusies. Tāpēc pagājušā gada 1. septembrī vērsos Lubānas novada sociālajā dienestā, lai lūgtu dēlam piešķirt brīvpusdienas (meitai kā 2. klases skolniecei brīvpusdienas apmaksā valsts). Neprasīju ne pārtikas pakas, ne malku, ne citus kādus pabalstus. Taču saņēmu atteikumu.
Tā arī visu šo pusgadu jautājums velkas, regulāri dodos uz sociālo dienestu, kontaktējos, cerībā, ka šis 21 eiro bērna pusdienu apmaksai mums tiks piešķirts.
Pa šo laiku sociālā dienesta darbinieces regulāri, kā pie tādas nelabvēlīgās ģimenes, brauc skatīties un allaž uzsver, ka es dzīvoju vecāku mājas otrajā stāvā, ka tie esot ekskluzīvi apstākļi. Prasa, lai rādot, kurā istabā bērni dzīvo, kādas mums krūzītes, ko mēs ēdam, ko pērku veikalā un kur maize paliek. Darbinieces man ir teikušas: mēs zinām, kā tu naudu pelni un kā tu dzīvo. Lai es paskatoties, kā citām ģimenēm klājoties, un padomājot, ko citi teikšot, ja man piešķiršot ēdināšanas pabalstu bērnam.
Visu, kas man iepriekš bija, vajadzēja pārdot. Jā, nebiju paredzējis, ka dzīvē pienāks šāds krīzes moments. Bet šobrīd esmu būtībā bezspēcīgs, jo, lai gan sociālajā dienestā vērsos tikai pēc viena vienīga palīdzības veida, visu šo laiku vajadzēja par pusdienām maksāt pašam. Toties no tiem, kuri saņem visus iespējamos pabalstus, turklāt regulāri, neprasa neko. Savukārt man 21 eiro dēļ brauc māju kratīt.
6. februārī saņēmu atzinumu par to, ka man piešķirta III invaliditātes grupa, arī to iesniedzu sociālajam dienestam. Grupas naudā saņemu 64 eiro. Tāpat, piesakoties brīvpusdienu pabalstam, gan iesniedzu VID izziņu par saviem ienākumiem, gan parādīju savu bankas konta izdruku, lai gan pēc likuma, kā uzzināju, to man nemaz darbinieces nedrīkstēja prasīt.
Jā, maniem vecākiem ir māja, uz tēva vārda, kas celta laikā, kad to vēl varēja atļauties. Tolaik nevarēju prognozēt, ka nokritīšu pa kāpnēm un tāpēc nevarēšu strādāt, pelnīt naudu. Paldies vecākiem, ka varu pie viņiem dzīvot. Bet šī iemesla dēļ sanāk, ka netiek piešķirtas brīvpusdienas bērnam, ko pašam grūti atļauties apmaksāt."
Ar laikraksta „Stars" starpniecību vīrietis vēlējās gūt atbildes uz jautājumiem, kādos punktos viņa situācija neatbilst kritērijiem, pēc kādiem Lubānas novadā tiek piešķirts pabalsts ēdināšanas apmaksai bērniem. Agris Š. arī izteica pieņēmumu, ka citi sociālā dienesta klienti netiek apsekoti tik rūpīgi, uzdodot brīžiem mulsinošus jautājumus, lai gan saņem visus iespējamos pabalstu veidus, piekopjot arī ne to atbalstāmāko dzīvesveidu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.03.2014.
Autore: LAURA KOVTUNA