Šomēnes „Stara" redakcija saņēma vestēnietes Ērikas Liepiņas vēstuli, kur tā pauž nožēlu par nesakopto Gaiziņkalna teritoriju.
„6. jūlijā mēs kārtējo reizi devāmies apciemot Gaiziņu. Divus gadus ar to nebiju tikusies. Tomēr apciemojums neizdevās. Laukums bija, bet visapkārt koki, krūmi, un redzēt kā agrāk neko nebija iespējams – viss aizaudzis. Skumji! Mūsu Gaiziņš! Pat padomju laikā te varēja ar prieku ciemoties – viss kārtīgs, pat ziedēja cilvēku stādītās puķes un no virsotnes varēja redzēt tīrumus, mežus un ganāmpulkus. Vai tiešām mēs vairs neko nespējam iekārtot kā agrāk, kad uz visām debess pusēm varējām priecāties par Gaiziņa apkārtni, kur nu vēl vērties no skatu torņa? Kas Bērzaunes pagastu kavē darboties? Vai Madonas novadam šī vieta kļuvusi vienaldzīga?" vaicā Ērika Liepiņa.
Ar viņas rakstītās vēstules saturu iepazīstinājām Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāju Ivaru Miķelsonu, kas atzina, ka pilnībā pievienojas vēstules autores redzējumam.
– Piekrītu, ka no augstākā skatupunkta Latvijā mums jābūt iespējai apskatīt apkārtni, vēl jo vairāk gadījumā, ja tā ir tik gleznaina, kā tas ir Gaiziņā. Tie, kas kādreiz atļauti vai neatļauti paguva uzkāpt nu jau nojauktajā skatu tornī, apkārtni varēja apskatīt. Tornis bija avārijas stāvoklī, tādēļ bija jānojauc, un šobrīd novada pašvaldība meklē iespējas uzbūvēt jaunu skatu troni. Gaiziņkalna zeme pieder divām privātpersonām, no kurām viena – Inese Apele – savu zemi uz vairākiem gadiem ir iznomājusi pašvaldībai, lai tā kalna augšpusē esošo teritoriju savestu kartībā. Diemžēl kā zemes privātīpašniekiem, tā pašvaldībai rokas ir sasietas, jo šī ir aizsargājamā teritorija – dabas parks. Tajā nekāda transformācija – koku, krūmu vai pat kritalu novākšana – bez saskaņojuma ar Gaujas nacionālā parka (GNP) uzraugiem nav iespējama. Kad pirms vairākiem gadiem, piedaloties Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājam Andrejam Ceļapīteram, Gaiziņkalnā raudzījām, kur būtu jānoņem atsevišķi koki, lai izveidotu skatu ejas no vairākām kalna nogāzēm, ieradās GNP pārstāvji un teica, ko mēs darot, te pat kritalas nedrīkstot savākt, kur nu vēl kokus cirst. Šis gadījums parāda, kāda ir mūsu zaļo izpratne par to, kas ir dabas parks, un kā tā atšķiras no normāla cilvēka, kurš vēlas redzēt skaistu, sakoptu vidi, izpratnes. Zaļo īpatnība ir tā, ka viņi vēlas redzēt dabīgu, aizaugušu, brūkošu un pūstošu vietu, uzskatot to par kaut ko vēsturisku. Tad gan rodas jautājums – no kura brīža sākas vēsture? No 19. gadsimta? No 20. gadsimta? Varbūt no 1945. gada? Es vēstulē paustajam pilnīgi piekrītu. Pirmās brīvvalsts laikā uzņemtajās fotogrāfijās ir redzams, ka Gaiziņkalns ir bez koku apauguma un kalna apkārtne visos virzienos ir brīvi apskatāma, – norādīja Ivars Miķelsons.
Pēc viņa domām, ar šiem jautājumiem vairāk būtu jāstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Valsts Vides dienestam un citām institūcijām, jo pašvaldības iespējas rīkoties pagaidām ir ierobežotas.
– Jāveic izmaiņas likumdošanā un MK noteikumos, nosakot izņēmumus atkarībā no tā, kur konkrētā vieta atrodas. Ja mēs pakļaujamies vispārējiem dabas parku noteikumiem, izdarīt tikpat kā neko nevar. Dabas parka statuss ir tuvs rezervāta statusam, kur ir ierobežota saimnieciskā darbība. Diemžēl arī kompensāciju mehānisms par šiem apgrūtinājumiem, kas tiek radīti zemes īpašniekiem, praksē īsti nedarbojas, – sacīja Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītājs.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS