Šoruden ābeļu zari līkst no augļu svara, āboli mētājas visās malās, nevienam tos nevajag. Tie, kas ābolus salasa, nevar jau tik daudz apēst, augļi ātri bojājas, pūst, tāpēc, nezinot, kur tos likt, sakrauj kaudzēs un nes uz komposta kaudzi. Vai tiešām nav iespēju ābolus izmantot?
Šādu vaicājumu ar pamudinājumu painteresēties, kur likt ābolus, mūsu laikrakstam adresēja vairāki lasītāji.
Arī uzrunātais Mārcienas pagasta ābeļdārza saimnieks Jānis Kaščjuks pievienojās, ka šoruden tik dāsnajā ražas gadā tā ir liela problēma – kur likt ābolus. Daudzi ābeļu zari pat nolūst no ābolu svara. – Slikti, ja ābolu ir tik daudz, būtu labi, ja raža būtu tāda, kas neaiziet postā, ko var apēst un izmantot. Problēma ir visiem augļu dārzu saimniekiem. Ja ir ziemas šķirnes un pagrabs, tad ābolus var uzglabāt, un ziemā tiem būs lielāka piekrišana. Ar rudens šķirnēm ir tā, ka nav neviena piedāvājuma, kur ābolus realizēt. Vienīgi – aizvest un izgāzt meža zvēriem, – sacīja saimnieks.
Arī Sarkaņu pagasta z/s „Poļvarka" saimnieks Ivars Svārpstons apstiprināja: – Mums ir daudz šķirņu, daudzas var uzglabāt, un vasaras šķirņu nav tik daudz. Ābeļu zari ir aplauzti, āboli mētājas, nav, kur tos likt. Sulai var izspiest tikai savas ģimenes patēriņam. Pagrabs, kur glabāt, ir mazs, tur var savietot tikai sava pundurdārza devumu. Latvijā nav neviena pārstrādes uzņēmuma, kas ābolus vairumā iepirktu. Kādreiz sulas ābolus iepirka Bauskā, bet tā atrodas tālu, un par 2-4 s/kg neatmaksājas brauciens, jo transporta un degvielas izmaksas ir lielākas par nopelnīto naudu. Mīļie dārzkopji, cieniet savu darbu, neatdodiet kvalitatīvus ābolus par tik niecīgu samaksu! Godīgi sakot, man ābolu ražas izmantošana būs liela problēma. Visus ābolus tagad vācu piekabē, vedīšu uz vietu netālu no mājas, lai ziemā pa logu redzētu, kā stirniņas barojas. Kokus, kam no augļu svara nolauztas galotnes un zari, zāģēšu nost un malku izkurināšu krāsnī. It kā jau zini, ka vajag ražot to, ko var realizēt, bet padomju laikos bija patērētāju biedrības, kas iepirka ābolus sulai, biezeņiem, ābolu etiķim. Tagad vieglāk ir ražot pulveri, ko sajauc ar ūdeni un dzer ķīmiju. Arī "Jāņkalniem", kam ir pārstrādes cehs, jaudas ir par mazu. Viņi vismaz var ābolus arī kaltēt, ražot ābolu čipsus. Es mazbērniem tādus sagatavoju, un viņi ēd. Manuprāt, tā ir valstiska līmeņa problēma, ka raža ir jāved uz mežu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 23.08.2013.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto