Liezēres pagastā mītošā Irīda Mizuka ir audžumamma kopš 2005. gada 5. janvāra, kad oficiāli ieguva audžu ģimenes statusu. Uzreiz pēc tam viņas paspārnē tika pieņemts puisis vārdā Adrians un vēlāk arī zēna māsa Loreta. Kļūt par audžumammu IRĪDU MIZUKU pamudināja tas, ka pašas bērni jau bija izauguši un devušies savā dzīvē, māja palika tukša, bet vēlme par kādu rūpēties viņu nepameta.
– Dzīvoju lauku mājās, un šajā lauku vidē grūti atrast darbu, jo vajag ar kaut ko nodarboties. Pabeidzu kursus šūšanā, bet arī šūšanas cehā nekāda darbība īsti nenotika. Kāda kaimiņiene man ieteica pamēģināt saņemties un kļūt par audžumammu, tādējādi piedāvājot iespēju bērniem augt ģimeniskā vidē. Tolaik Liezēres pagastā kā bāriņtiesas pārstāve bija Baiba Āboltiņa, un es četrus mēnešus katru sestdienu un svētdienu braucu uz Rīgu, lai apmeklētu kursus, jo par audžuvecākiem var kļūt, tikai izejot kursus – aizbildņa tiesības piešķir bez kursiem. Man spēks vēl pietika, gribēju par kādu rūpēties, ko apčubināt, tā kā savu mazbērnu tuvumā nebija. Grūtākais bija atrast grupu, kurā varētu sākt apmeklēt kursus. Tie notiek ļoti maz vietās. Man piedāvāja Jēkabpili un Rīgu. Izvēlējos Rīgu, jo tur dzīvo radi, līdz ar to atrisinājās arī nakšņošanas jautājums. Kursu laikā mums stāstīja, ka šie bērni ir mazliet citādāki, ka viņiem nepieciešama citādāka pieeja. Ar mums runāja arī psihologi. Es neteiktu, ka bija grūti, bet ir vajadzīga liela gribēšana un apņēmība, lai spertu šādu soli. Ir jāsaprot, ka tie visi ir īpaši bērni, kuriem ir problēmas. Par laimi es neesmu saskārusies ar lielām problēmām, vien tik, cik nu jauniešiem tās mēdz būt, – stāsta Irīda Mizuka.
Viņa ar savu izvēli ir apmierināta un neko nenožēlo. Audžuģimenes savulaik kopā atzīmēja gan Ziemassvētku eglītes pasākumus, gan rīkoja citas sanākšanas. Irīda atminas, ka agrāk Madonas pusē bija 20 audžuģimenes, bet tagad skaits laikam esot samazinājies.
– Pēc reformas bāriņtiesām palika tikai juridiskā puse, jo audžuvecāki par bērniem nav juridiski atbildīgi. Mūsu pienākums ir nodrošināt bērniem izglītību, medicīnu. Audžuģimenes ir apvienotas atbalsta centros, kas piedāvā speciālistu palīdzību, ja tas nepieciešams. Es esmu atbalsta centrā "Dzeguzēns", kas atrodas Rīgā. Katru mēnesi notiek atbalsta satikšanās Zoom platformā, kuru laikā izstāstām savas vajadzības, padalāmies tajā, ar ko netiekam galā. Citas audžumammas palīdz, pastāstot savu pieredzi. Reizi gadā izejam astoņu stundu apmācības, kas ir obligātas visām ģimenēm. To ietvaros mācāmies, pilnveidojamies. Ik gadu pie mums brauc pārbaude, kas apskata māju un izvērtē, vai viss ir pienācīgā kārtībā. Tāpat mēs rakstām psiholoģiskus aprakstus par bērniem. Reforma audžuģimenes attālināja no bāriņtiesas, – teic Irīda.
Viņa uzsver – prieks, ka apkārt ir jaunieši, līdz ar to neesot iespējams novecot, jo jāspēj tikt līdzi jaunās paaudzes tempiem. Uz jautājumu, kā iedrošināt cilvēkus spert šo soli un kļūt par audžuvecākiem, Irīda Mizuka atbild – tam jābūt patiesam sirds aicinājumam, un nauda nedrīkst kalpot kā motivācija.
– Cilvēkam jābūt apņēmīgam. Varbūt kāds domā, ka audzināt bērnu nav nekas pārāk sarežģīts, bet jāņem vērā, ka šie bērni ir citādāki, un ir jāmāk iejusties viņu ādā, lai izprastu un saprastu. Ja ģimenē ir divi cilvēki, lēmumam pieņemt tajā audžubērnu jābūt abpusējam. Kādam ir grūti iemīlēt svešu bērnu, sevišķi, ja mājās ir pašam savi bērni. Nedrīkst iestāties situācija, ka savu bērnu aizstāv un mīl vairāk, bet pret otru neizjūt to pašu, – akcentē Irīda.
Lielu paldies viņa saka Liezēres pagasta sociālajai darbiniecei Evitai Kirilovai, kas strādā ar ģimenēm un nekad neatsaka palīdzību. Atbalsts vienmēr tiek saņemts arī no "Dzeguzēna". Pateicība arī novada pašvaldībai, kas uz visiem lielajiem pasākumiem piešķir bezmaksas autobusu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pielikuma "Lasi. Vērtē. Analizē" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
24.10.2023.