Reģionālā prese daudzu likumsakarīgu apstākļu dēļ pēdējos gados piedzīvo grūtus laikus un strādā praktiski izdzīvošanas režīmā. IVONNA PLAUDE jau ilgus gadus ir „Neatkarīgo Tukuma Ziņu” galvenā redaktore un vairākus gadus vada arī Reģionālo mediju asociāciju, kas tika izveidota galvenokārt tādēļ, lai palīdzētu reģionālajiem medijiem.
– Kā jūs raksturotu situāciju reģionālo mediju laukā?
– Reģionālo mediju lauks noteikti nav atraujams ne no kopējās mediju, ne informatīvās telpas, un uz to ir jāskatās kopsakarībās gan Latvijas, gan pasaules kontekstā. Lielākie izaicinājumi reģionālajiem medijiem ir saistīti ar pārmaiņām, kas notiek pasaulē. Pirmkārt, mediju lietotāju paradumi mainās ļoti strauji, un tas ļoti lielā mērā ietekmē šos medijus. Savukārt lietotāju paradumus ietekmē un maina modernās tehnoloģijas un to attīstība. Otra problēma – informatīvā telpa tiek pārpludināta ar saturu, ko publicē ikviens neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav žurnālists, vai viņam ir iemaņas šajā jomā vai nē un tā tālāk. Trešā problēma – sociālie mediji sēž burbulī, un līdz ar to arvien vairāk tiek piedāvātas šādas burbuļu vajadzības. Par to rūpējas sociālo tīklu vietņu algoritms, kas nemitīgi pēdējo divu gadu laikā ļoti strauji mainās, un tas notiek ar nodomu, lai tradicionālie mediji vēl mazāk saņemtu reklāmas. Tas viss izsit tradicionālo mediju pamatu zem kājām. Vienīgais, uz ko atliek balstīties, ir lojālā auditorija. Medijiem (sevišķi Latvijā esošajiem reģionālajiem medijiem) ir vairāki būtiski izaicinājumi, un galvenais no tiem ir ārkārtīgi mazais tirgus, kurā darboties un niecīga auditorija. Nav iespējams saskatīt, kā reģionālie mediji varētu attīstīties, tikai pateicoties auditorijas maksātspējai un lojalitātei. Ņemot vērā Latvijā esošo nelielo tirgus apjomu, ārzemju pētījuma formula nestrādā. Otrs lielais izaicinājums – Latvijā darbojas tā sauktie mediju izstrādājumi, kas uzvedas un izskatās kā mediji. Mums ir ārkārtīgi liela mediju izstrādājumu intervence jau tā mazajā tirgus telpā. Īstu mediju nevar izdot politiskās partijas, reliģiskās organizācijas, jo tiek pārstāvēts un aizstāvēts tikai vienas puses viedoklis. Tāpat valsts mediji nevar būt īsti neatkarīgi pilnapjoma mediji un arī ne pašvaldību vai jebkuras citas valsts institūcijas mediji – īsāk sakot, jebkurš medijs, kas pieder kādai publiskai personai. Latvijā šāda likuma nav, līdz ar to esam mēģinājuši kosmētiski pielabot to, kas Latvijā notika līdz ar administratīvi teritoriālo reformu. Pašvaldību izdevumi veic lielu intervenci, tie tiek atdoti iedzīvotājiem par velti daudz lielākā apjomā, nekā mēs spējam sadrukāt, un tajos mēģina tēlot žurnālistiku. Trešā problēma – nav sakārtota likumdošana. 2016. gadā valstī sākās mediju politika (es uzskatu, ka tas notika mūsu cīņas rezultātā). Tika izveidota Mediju politikas nodaļa, un tika sagatavots dokuments, kas darbojās līdz 2020. gadam. Uz tā pamata tika izveidots Mediju atbalsta fonds, būvēta tālākā politiskā struktūra. Kopš 2020. gada šim dokumentam beidzās darbības laiks, līdz šī gada 24. aprīlim apspriešanā ir nodota preambula jaunajam politikas dokumentam, ko valsts gaida no mediju telpas un žurnālistikas, kādā veidā to plānots atbalstīt.
– Jau ilgāku laiku reģionālie mediji cīnās ar pašvaldību izdevumiem, kas bieži vien cenšas imitēt žurnālistiku un lielākoties izceļ pozitīvo pašvaldību darbā. Daži ir gājuši tālāk – publicē reklāmu un pat piedāvā informatīvos izdevumus abonēt par maksu. Vai spilgtākais piemērs ir „Bauskas Dzīve"?
– „Bauskas Dzīve" ir piemērs tam, ka Iecavas pašvaldības pārkāpums bija tik liels, ka juridiski varēja redzēt – likuma ierobežojumi tiek pārkāpti vairākos veidos. Izdevumu nedrīkstēja pārdot par naudu, nedrīkstēja tirgot reklāmas – varēja informatīvos izdevumus izplatīt tikai bez maksas. Iecavas pašvaldība tomēr gāja stipri tālāk – avīzes tika nodotas abonēšanai, izplatītas arī kioskos, tādējādi pārkāpjot arī komerclikumu. Ļoti spilgta situācija ir bijusi Rēzeknē un Daugavpilī, kur mediji patiesībā tika noplicināti, pateicoties veselam baram instrumentālo mediju. Arī Jelgavā notika tas pats. Tas vājprāts, ko instrumentālie mediji var nodarīt, cīnoties par politisko varu un graujot politisko līdzsvaru, ir milzīgs.
– Kopš pagājušā gada 1. janvāra grozījumi likumā „Par pašvaldībām" noteic, ka pašvaldību informatīvie izdevumi tiek izdoti ne biežāk kā reizi mēnesī. Tas nozīmē, ka pieļaujama viena informatīvā izdevuma izdošana. Diemžēl mūspusē joprojām iznāk izdevumi arī vairākos pagastos un apvienībās. Kā vērtējat šo situāciju?
– Mans viedoklis par šo situāciju ir gaužām noraidošs. Aicinu ziņot par šo izdevumu apjomu. Saeimā šobrīd ir nodibināta laba platforma, kurā var politiski cīnīties pret šīm lietām, un tajā šie jautājumi ir skatāmi. Visus šos faktus varētu savākt un ar tiem vērsties arī VARAM. Mums ar to ir jācīnās un jāaudzina cilvēki, ka tā nav pareizi darīt, jo, iznīcinot neatkarīgus medijus, viņi iznīcina arī demokrātijas pamatu. Viens ceļš ir audzināt auditoriju, jo tad, kad nebūs neatkarīga medija, zaudētāji būsim mēs visi. Mūsu cīņas rezultātā ir panākts, ka pašvaldību informatīvie izdevumi iznāk vienreiz mēnesī. Likums arī aizliedz tos tirgot par maksu un ievietot šajos izdevumos reklāmas. Pēc likuma būtības nedrīkstētu darīt neko no komercijas un publicēt to savās platformās. Jebkurš likuma pārkāpums izsit pamatu normālam demokrātiskam procesam valstī, un ar katru šādu pārkāpumu demokrātija tiek soli pa solim nogalināta. Pagājušā gada jūnijā tika pieņemts, ka pašvaldību izdevumiem ir jāmaina izskats un tie nedrīkst izskatīties kā mediji. Katram pilsonim ir jāiestājas par to, lai likumi tiktu ievēroti un ikvienam pašvaldības darbiniekam arī tas būtu jāapzinās. Te jāpiemin medijpratība, un katram sabiedrības pārstāvim ir jāmāk atšķirt un izsvērt, vai viņš lieto īstu mediju vai dziļmaldinātāju. Sabiedrība ir jāizglīto, kas ir īsts medijs, bet kas nav.
– Droši vien piekrītat, ka pašvaldību informatīvajiem izdevumiem vajadzētu būt skaidri reglamentētiem un būtu precīzi jānosaka, kāda informācija tajos tiek publicēta?
– Reglaments jau ir noteikts. Ja būtu jāizsaka tieši manas personīgās domas, tad es teiktu – pie pašreizējiem tirgus apstākļiem, kādi tie ir tagad, pašvaldībai būtu jāslēdz līgums ar vietējiem medijiem. Tā kā mediji visur ir vieni un iepirkumu summas ir mazas, pie šiem izdevumiem būtu jēga likt klāt pielikumus tāpat, kā tiek veidoti jebkuri citi iepirkumi. Tādā gadījumā būtu gan lētāk, gan jēdzīgāk sadarbojoties ievietot šo maksas reklāmas informāciju, ko pašvaldība grib nodot. Politiķi ir atbalstījuši, ka reģionālajiem medijiem sakarā ar visu, kas jau tika minēts iepriekš, ir nepieciešams institucionālais atbalsts. Šobrīd vēl ir grūti pateikt, kāds tieši atbalsts būtu vajadzīgs, un par to šobrīd tiek domāts. Tipogrāfijas izmaksas ir pieaugušas līdz pat 38 %, ir dažas redakcijas, kurām šis procents ir pat 50 un vairāk. Latvijā ir viena tipogrāfija, kas atrodas Mūkusalā, un nav droši, ja valstī paliek tikai viena šāda institūcija. Tā kā drukātā formātā iespiestos medijos maldināšanas iespējamība ir mazāka un tiem ir lielāka uzticamība, papīra formāts ir atstājams, un par to tiek domāts valstiski. Nākamais – tiek domāts, ka reģionālajiem medijiem varētu tikt atmaksāta pasta piegāde. Drukātajiem medijiem liels apdraudējums ir bijusi pasta darbība, tāpēc ka ir ārkārtīgi kritusies pasta piegādes kvalitāte pēdējo piecu gadu laikā. Arī pastnieku sastāvs kļuvis noplicinātāks, un kadru mainība pēdējos gados novērojama bieži. Iekšējā darba organizācija arī ir radījusi nekvalitatīvo situāciju. Nav reālu pastnieku aizstājēju – ja kādam pastniekam kaut kas atgadās, vesels rajons var palikt bez pasta piegādes. Tas viss liek abonentiem pārdomāt, vai viņiem šādu pakalpojumu vajag.
– Jau vairākus gadus valsts atbalsta reģionālos medijus, izprotot to būtisko lomu uzticamas un patiesas informatīvās telpas radīšanā. Vai, jūsuprāt, šis atbalsts ir pietiekams?
– Vienmēr jau var gribēt vairāk, bet es saprotu, ka Latvija nav bagāta valsts. Mediju atbalsta fonds tika izveidots tāpēc, lai atbalstītu tikai reģionālos, jo valsts politiķi netika galā ar pašvaldību intervenci. No fonda vidēji ir sasniegti 5 000 000 eiro, no tā mēs saņemam vidēji 700 000, ja nemaldos. Reģionālo mediju asociācijā jau divus gadus aktīvi pieskatām šo fondu, lai mūsu daļā neviens neielīstu, taču savu daļu palielināt mums nav izdevies. Lai gan fonds ir izveidots reģionālo mediju atbalstam, beigās uz to pretendē pilnīgi visi, tai skaitā pretendenti, kuriem valsts kapitāldaļa ir 50 %, un citi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par pielikuma "Lasi. Vērtē. Analizē" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
23.04.2024.