— Savai ģimenei esmu šoferītis, — tā jokojot saka OSKARS OZOLS, kas, lai aizvestu vai atvestu bērnus no mājām Sarkaņu pagasta “Cīruļos” uz mācībām Madonas vidusskolā vai atpakaļ, mēro vismaz divus reisus dienā, bet nereti ir jābrauc arī biežāk.
Viņš kā lauku saimniecības īpašnieks to var atļauties, jo pats ir noteicējs par savu laiku.
Sarkaņu pagastā 1992. gadā dibināta ZS "Cīruļi", kas nodarbojas ar jaukta tipa lauksaimniecību – augkopību un lopkopību. Oskars Ozols pārņēma saimniecību no vecākiem Zigrīdas un Pētera Ozoliem, turpinot iesākto virzienu – piena lopkopību. Evitas un Oskara Ozolu ģimenē aug divas meitas – Gerda un Monta.
Mūsu saruna – ar Oskaru Ozolu par to, kā ģimene pielāgojas dzīvei pēc Sarkaņu pamatskolas slēgšanas.
– Vispirms pastāstiet par savu saimniecību!
– 2015. gadā, pārņemot vecāku saimniecību, bija septiņas govis. Tā kā zemes saimniecībai ir pamaz, 19 ha tiek nomāti.
Kā jaunais lauksaimnieks iesniedzu projektu Lauku atbalsta dienestā, saņemot finansējumu mazo saimniecību atbalstam "Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības". LLKC Madonas konsultāciju birojā palīdzēja sagatavot projektu un plānu, kā palielināt piena lopu skaitu līdz 15 govīm, censties gūt lielākus ienākumus no saimnieciskās darbības, kas gan lielā mērā atkarīgs ne tikai no ieguldītā darba, bet arī no prasmes, kā sabalansēt izdevumus un ienākumus. Svarīgi, lai piena iepirkuma cena spētu nosegt pašizmaksu. Grāmatvedības lietas joprojām palīdz kārtot LLKC konsultanti.
Pienu ZS "Cīruļi" realizē AS "Lazdonas piensaimnieks". Bija laiks, kad nodarbojāmies ar mājražošanu, gatavojām sieru, piedāvājām iegādāties produkciju, apmeklējām tirdziņus. Taču tagad ar to vairs nenodarbojamies, nav laika, visu piena daudzumu realizējam Lazdonas piena pārstrādes uzņēmumam.
Pagājušais gads lopkopībā bija ļoti grūts, jo visi izjutām gan inflācijas ietekmi, gan piena iepirkuma cenu lejupslīdi. Arī klimata ietekmi, kad ieilgušajā sausumā pavasarī zāles pļavās tikpat kā nebija, arī lopbarības sagāde bija problemātiska. Zāles lopbarību pat nācās pirkt, lai lopiņi būtu pabaroti.
– Nu jau pagājuši 9 gadi, kopš likvidēta Sarkaņu pamatskola. Kā ģimenē esat pielāgojušies šim faktam?
– Savulaik, kad Sarkaņu pamatskolu gatavojās slēgt, daudziem mūsu pagasta iedzīvotājiem bija liela pretreakcija. Taču process notika, gribam to vai nē. Tagad varētu veikt aptaujas, kā skolu slēgšana lauku teritorijās ietekmējusi vietas tālāko attīstību. Proti, pagājuši jau 9 gadi, kopš tika slēgta Sarkaņu pamatskola, un vismaz labi, ka šo izglītības iestādi izdevies saglabāt, tai atrasts pielietojums. Te atrodas Madonas muzeja filiāle. Taču skolu slēgšanas sekas būs iespējams novērtēt ar lielāku laika distanci.
Mēs ģimenē uzaugām četri bērni, un visi esam mācījušies un pabeiguši Sarkaņu pamatskolu. No mājām (tajā laikā vēl dzīvoju Biksērē) skola atradās patālu, un šo gabalu mēdzu iet arī kājām. Protams, uz skolu un atpakaļ kursēja skolas autobuss. Kad pārcēlāmies uz "Cīruļiem", uz skolu gāju arī kājām, un tā nebija nekāda problēma. Par skolas laiku palikušas labas atmiņas, neatceros to kā lielu grūtību pārvarēšanu, vai arī ka izglītība lauku skolā nav bijusi kvalitatīva. Protams, ka stundas gan mums sākās pulksten 9, nevis 8.10 kā tagad. Togad, kad Sarkaņu pamatskolu slēdza, vecākā meita Monta gāja sagatavošanas grupā. Tas ļoti ietekmēja, jo Sarkaņu pagastā tikām nolikti fakta priekšā – savas skolas vairs nebūs, jābrauc uz mācībām Madonas pilsētas vidusskolā. Šogad Monta mācās jau 9. klasē, gatavojas skolu beigt. Skolas autobusi jau kursē, bet paši vedam šurpu turpu, jo īpaši, uzsākot skolas gaitas, kad bērns vēl ir mazs, nekā daudz nezina, kad jāpalīdz aklimatizēties. Jaunākā meita Gerda mācās 3. klasē, un dārziņu sāka apmeklēt Madonā – "Kastanītī". Pēc tam – Madonas vidusskolā. Interesanta situācija tagad izveidojas – Madonas vidusskola ir pārpildīta, daudz bērnu 1. klasē, un jāmeklē pat citas skolas. Biksērē nav arī pirmsskolas izglītības iestādes, kaut bērnu apkārtnē ir daudz. Tāds modelis mums ir izveidojies – dzīvojam lauku mājās Sarkaņu pagastā, bet bērni mācās Madonā. Tā kā sieva strādā "Latvijas Pasta" Madonas nodaļā, tad visiem viens virziens un maršruts.
– Vai kādreiz ienākusi prātā doma, ka varētu ko mainīt?
– Ja dzīvojam laukos, tad tā ir vide, kas patīk. Esmu pie lauku darbiem pieradis, un tas ir dzīvesveids. Jā, ir zeme, saimniecība, slaucamās govis, kas prasa, lai tās pabaro un izslauc katru dienu. Taču laukos varu atrast gan klusumu un mieru, gan sakoncentrēties un atrast prieku arī par mazām lietām. Ja patīk miers un klusums, tad laukus pret dzīvi pilsētā nemainītu. Tas ir tikai stereotips – ja nav tuvumā bērnudārza, skolas, likvidē pasta nodaļu, tad arī lauku saimnieki un uzņēmēji masveidā pazūd. Nevar jau savu paša izvēlētu dzīvi tā pēkšņi pārcelt. Protams, jaunā paaudze varbūt ar laiku izvēlēsies ko citu, jo laukos palikt negribēs, un mēs viņu izvēli neietekmēsim, tikai atbalstīsim. Arī Monta, kas iestājusies Jaunsardzē, jau ir izrādījusi interesi par studijām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.
Esmu dzirdējis viedokli, ka skolu tīkla sakārtošana, kas saistīta ar aizvien rūkošo iedzīvotāju skaitu laukos, nav iedzīvotāju sadzīšana pilsētās, bet gan centieni sniegt skolēniem kvalitatīvāku izglītību. Nu nezinu, savulaik Sarkaņu pamatskolā ieguvu labu izglītību, un, manuprāt, izglītības līmenis bija tāds pats kā Madonā, ja ne labāks, jo klasē, kur mazāk bērnu, katru skolēnu pamana, ir individuāla pieeja. Tagad lielajā Madonas vidusskolā klases ir pārpildītas, un skolotājs katram nevar veltīt atsevišķu uzmanību, kā lauku skolas klasē, kur mazāk bērnu.
– Ja dzīvo laukos, ģimenes locekļiem ir jārēķinās arī ar attālumiem, ceļu, iekļaušanos laika grafikā. Tātad kā sākas rīts jūsu ģimenē?
– Mēs ar sievu Evitu mostamies agri, jau pēc pulksten 4, lai paveiktu darbus fermā, izslauktu govis. Meitām stundas Madonas vidusskolā sākas pulksten 8.10, bet Evitai darbs "Latvijas Pasta" Madonas nodaļā – pulksten 8. No mājām izbraucam ap 7.30. Par laimi, Madona ir tuvu, varam iekļauties laika rāmjos. Taču bez pienākumiem zemnieku saimniecībā ir jāgādā, lai ģimenes locekļi laikā nokļūtu skolā, darbā, atgrieztos. Vecākā meita jau ir liela, pati samenedžē, kā kuro reizi būtu labāk. Jaunākās meitas stundas beidzas agrāk, ir jāpielāgojas, braucu pakaļ, kolīdz beidzas pagarinātās dienas grupa; ne vienmēr sakrīt laiks, kas visiem ērts. Gadās, ka arī trīsreiz esmu devies uz Madonu. Tas viss prasa laiku, arī degvielu.
– Arī automašīnai vienmēr ir jābūt pa rokai.
– Pats par sevi saprotams – riteņiem ir jābūt labā stāvoklī. Mums ir svarīgi, lai tad, kad vajag, iesēdies auto un brauc. Attālums līdz Madonai 7 km, bet ar to ir jārēķinās, kā nokļūsi, kā paspēsi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pielikuma "Lasi. Vērtē. Analizē" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
16.04.2024.