#SIF_MAF2023
Novadnieks, leģendārais diriģents Haralds Mednis savulaik teicis: “Mūzikas iepazīšana atraisa cilvēka emocionālo dzirdi, ar laiku arī intonācija kļūs skanīgāka. Tieši vēlēšanās dziedāt veido mūsu tautas dziedāšanas patieso zemes slāpi un saknes. Tās skaistās balsis lai ir zvārguļi.”
Dziedāšana korī patiešām atraisa jaunas izjūtas. Stāvot uz Dziesmu svētku lielās skatuves, kad tūkstoši klausa virsdiriģenta vismazākajam žestam, to vārdos nav iespējams aprakstīt. Skudriņas vai tirpas, kas pārskrien, kad esi uz viena viļņa ar pārējiem, esi dziesmu varā, tautas kopīgajā esamībā, šķiet kā augstākā kalna virsotne. Braucot no koncertiem Mežaparka estrādē, tramvajā tauta dzied, visi ir prieka pārpilni, un tā līdz rītam. Aizmirstas, ka naktīs ir jāguļ, ka gadi skrien. Dziesmu svētku laikā to jāvēl piedzīvot vēl un vēl.
Kalsnavas kultūras nama sieviešu kori "Silvita" un Sauleskalna tautas nama vīru kori "Gaiziņš" jau daudzus gadus vada cesvainiete Antra Melbārde.
6. maijā Latvijas vīru koriem ritēja XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku koru lielkoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" un svētku noslēguma koncerta "Kopā augšup" koprepertuāra pārbaude. Skatē vīru koris "Gaiziņš" ieguva 40,89 punktus, I pakāpi un ceļazīmi uz Dziesmu svētkiem. Savukārt Kalsnavas kultūras nama sieviešu koris "Silvita" skatē, kas notika Madonas kultūras namā, ieguva 41 punktu, augsto I pakāpi un arī ceļazīmi uz svētkiem.
– Daudzus gadu desmitus Madonas novada delegācija uz Vispārējiem Dziesmu un deju svētkiem ir viena no lielākajām valstī. Vai kovida pandēmijas laiks, kad mēģinājumi kolektīviem nevarēja notikt, ir ko mainījis? – jautāju diriģentei Antrai Melbārdei.
– Pilnīgi visi dziedātāji, kas manos kolektīvos ir dziedājuši, pēc pandēmijas ir atpakaļ, neviens nav pazudis. Piespiedu attālināšanās un distancēšanās kovida laikā – tieši otrādi – devusi lielāku vēlmi būt kopā un atkal dziedāt. Ar kori "Silvita" strādāju vienpadsmito gadu, ar "Gaiziņu" – kopš 2018. gada nogales. Koris, kas ir uz vietas, ar savu kolektīva dzīvi vietējā pagastā, ir liela vērtība, un tas ir patiesais Dziesmu svētku kustības pārstāvis un gara uzturētājs.
– Kāda ir specifika, strādājot ar sieviešu un vīru kori?
– Muzikālā ziņā nekas atšķirīgs jau nav – ir notis, balsis – dziedam! Psiholoģiski gan abi kolektīvi atšķiras. Kā ar kuru kori strādāt, kā runāt, lai motivētu dziedāt, to izjūtu un daru intuitīvi.
– Cik grūts vai viegls ir svētku repertuārs?
– Dāmām repertuārs patiešām ir grūts. Tā vienmēr ir bijis, ja runājam par kora dziedātāju kā amatieri, kurš darbojas pašdarbībā un nāk dziedāt savam priekam. Faktiski svētku repertuāru apguvām vienas sezonas laikā. Pagājušā gada aprīlī pēc pandēmijas ierobežojumiem bija beidzot atļauts nākt kopā un dziedāt visam kolektīvam. Tad notika mēģinājumi, kāds ielīgošanas pasākums, un sezona pamazām beidzās. Dziedāt atsākām rudenī.
– Kā dziedātāji tiek motivēti?
– Pātaga kora gadījumā nestrādā – ar ko gan es varētu pātagot cilvēkus, kuri grib dziedāt savam priekam? Arī burkāns ir liels jautājums. Mazliet aizdomājos, kas varētu būt dziedātājiem kā burkāns pēc Dziesmu svētkiem? Iespējams, jādomā, kā no ārpuses piesaistīt līdzekļus, un motivācija varētu būt kāds kopīgs tālāks brauciens. Manuprāt, lielākā vilkme uz kori tomēr ir vēlme socializēties un pozitīvā savstarpējā saskarsme. Attiecības, atbalstošs mikroklimats ir ļoti būtiska lieta ikvienam.
– Kā ir ar dziedāšanas tradīcijas pārmantojamību?
– Nesen klausījos virsdiriģenta Ivara Cinkusa teikto par to, ka Rīgā viss ir labi, vīri aug un vairojas. Protams, mēs zinām, cik Rīgā ir iedzīvotāju un ka tur problēmu šai ziņā nav. Jaunieši koncentrējas galvaspilsētā un citās lielajās pilsētās, kur ir augstskolas un darba piedāvājumi. Lauku novados koru sastāvs ataino arī iedzīvotāju sastāvu. Paaudžu nomaiņa tikpat kā nenotiek, pa kādam jaunajam kolektīvā parādās, bet, ja viņš ir vidusskolēns, drīz skolu beidz un dodas projām.
– Vai pēc koru skatēm dziedātājiem ir miera periods?
– Tā nevajadzētu būt, jo ir jau kāda kopkora dziesma, kas vēl jāapskata, jāizdzied. Turklāt tuvojas Madonas pilsētas svētki, kur novada kolektīvi uzstāsies pilsētas estrādē. Programmā iekļautās dziesmas ir zināmas, bet nevar kolektīvu palaist zaļā pļavā, jo pēc tam no šīs pļavas tas būs jādabū ārā uz mēģinājumiem un koncertu. Madonas pilsētas svētku estrādē man kopkorim būs jādiriģē dziesma "Lokatiesi, mežu gali" Emiļa Melngaiļa apdarē un Raimonda Tigula kompozīcija "Rīta un vakara dziesma". Tiekamies 3. jūnijā!
– Kā ir ar tērpiem – vai viss uz svētkiem ir sagādāts?
– "Gaiziņa" koristiem tērpi tika sašūti uz iepriekšējiem Dziesmu svētkiem, savukārt Kalsnavas pagasta sieviešu koris tautastērpu skatē 2003. gadā ieguva 1. vietu. Man kā vadītājai gan ir jauns tautastērps, tā iegādi solīja atbalstīt novada pašvaldība.
– Vai abi kolektīvi draudzējas, piedalās kopīgos pasākumos?
– Tā ir. Es kādreiz pat smejos, ka sanāk tādas kā piespiedu laulības. Vēl gribu izteikt domu, ko nepateicu Arnim Krauzem, uzņemot dokumentālo filmu par vīru koru kustību Latvijā "Misija – Dziesmu svētki". Proti, cilvēkiem, kuri ārpus savas ikdienas dzīves – darba, ģimenes – nodarbojas ar pašdarbību, mentālās problēmas, par kurām dzirdam visapkārt sabiedrībā – nespēja socializēties, nespēja tikt galā ar stresu, nespēja atbrīvoties, iekrišana depresijā -, iet secen. Dziedātāju iekšējā pasaule ir daudz stabilāka, tāpēc jauniešiem arī būtu vieglāk dzīvot, ja viņi nodarbotos ar māksliniecisko pašdarbību – dziedātu, dejotu, zīmētu – brīvajā laikā darītu jebko. Ir prātīgi runāt par eksaktajām lietām, ka tās ir vajadzīgas, bet jānovērtē arī humanitārās. Mentālā veselība tad nebūs problēma.
Un vēl – vīru kora "Gaiziņš" dalībnieki piedalījās arī spēlfilmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanā. Masu skatos vairākās epizodēs mūsu vīri būs redzami. Filmas uzņemšanas process man ļoti patika, braucu arī iedziedāt vienai ainai balsi. Komponista Jēkaba Jančevska kompozīcijā "Saule, saule, mēnestiņ" no divpadsmit celiņiem vienu iedziedāju.
23.05.2023.