Aronas pilskalns Bērzaunes pagasta teritorijā iezīmējies kā viena no iedzīvotāju un tūristu iemīļotām apmeklēšanas vietām. Te var nobaudīt un paņemt līdzi izcilo Ledavota ūdeni, atpūtnieki pilskalna pakājē var uzsliet teltis, iekurināt ugunskuru, pārnakšņot. Tiek veidoti dažādi vides objekti, pieejamas šūpoles, izpļauts arī labirints. Savukārt pašā pilskalna augšgalā tiek rīkoti danču vakari, balles. Par rosības atdzimšanu šai vietā atbildīgs teritorijas īpašnieks un apsaimniekotājs LAURIS GALIŅŠ.
Lauris Galiņš arī pats dzīvo Bērzaunes pagasta Jānīšos, bet ik dienas ir sastopams Aronas pilskalnā, jo sevišķi vasaras sezonā. Nemitīgi turpinās darbi pie teritorijas labiekārtošanas, jāapdara arī ikdienišķie saimnieciskie darbi.
– Vai Bērzaune ir jūsu dzimtā puse? Kā veidojies jūsu dzīves gājums?
– Uzaugu pie Krustkalnu rezervāta, no Aronas pilskalna līdz turienei pa taisno pāri mežiem var aiziet 40 minūtēs. Mācījos Mārcienas pamatskolā, katru dienu līdz tai bija jāiet 7 kilometri, ātrāk bija caur mežu – tur tikai 4 kilometri. Autobuss negāja, ziemā sniegu netīrīja. Citreiz no mājas izgāju jau pulksten 6, citreiz pat 3 stundas līdz skolai bridu pa lieliem sniegiem. Jo sevišķi ziemā man bija bail no tumsas, tad man iedeva līdzi sērkociņus, ko dedzināt pa ceļam, tā nu pieradu un bija vieglāk. Tie jau vēl bija padomju laiki; esmu dzimis 1973. gadā, skolu pabeidzu 1988. gadā.
Mums nodega māja 1986. gadā, tāpēc pārcēlāmies uz Iedzēniem. Tad uz Mārcienas skolu gāju caur Aronas kalnu.
– Kāda bija tālākā izglītības izvēle?
– Iestājos Ogres Meža tehnikumā, pēc tā nonācu armijā. Pēc armijas nonācu cietumā, bet ļoti īsu laiku – tikai līdz tiesai, un mani attaisnoja. Tad sāku nodarboties ar zemēm; iestājos Latvijas Universitātē, Pedagoģijas, psiholoģijas fakultātē. Pabeidzu tikai divus kursus. Kā sākās prakse, man kļuva neinteresanti, tāpēc pārgāju uz Juridisko fakultāti, kur arī pabeidzu divus kursus, pēc tam sāku praktizēt pats. Bet algotu darbu gan nekad neesmu strādājis, nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem.
– Kā kļuvāt par Aronas pilskalna apsaimniekotāju? Vai ieguvāt to īpašumā?
– Mums bija blakus īpašums „Burtnieki". Sākumā nopirku māju, tad no pagasta nopirku apkārtējo zemi, daļu par sertifikātiem. Īpašumu ir diezgan daudz, savulaik nopelnīju daudz, vienu laiku biju pat miljonāru sarakstā. Bet nekad ar to neesmu izcēlies, esmu centies būt vienkāršs.
Ss.com bija sludinājums, par Aronas pilskalna īpašumu tolaik samaksāju 10 tūkstošus latu. Tas bija laikam 2002. gads. Sāku pamazām kaut kā rosīties. Mūsu ģimenei te kopā sanāk kādi 74 hektāri zemes.
Peļņas jau te nekādas nav. Darbos palīdz divi strādnieki, kuri par padarīto tiek atalgoti tikai no ziedojumiem, neko viņiem nesolu un arī atklāti esmu pateicis. Vienu dienu tie var būt 10 eiro uz visiem, ir citas reizes, kad saziedo vairāk. Katrā ziņā lielo peļņu šeit neviens negūst.
Protams, doma ir arī tālejoša. Ja neviens te neko nedarītu, īpašuma vērtība būtu maza. Tā aug, ja īpašums tiek apmeklēts, cilvēkiem par to ir interese; tad nu teritorija tiek iekopta, labiekārtota.
Esmu atvērts tam, lai te būtu dažādas aktivitātes, lai cilvēki šo vietu izmantotu radoši. Jau pirmajā gadā ļāvu sliet teltis, kurināt ugunskurus, bet visi kautrējās. Nākamajā gadā jau sāka saprast, ka to drīkst darīt. Šo domu vislabāk saprot un novērtē ārzemnieki, vietējie nezin kāpēc kautrējas.
Viss ir brīvi pieejams, var ņemt avota ūdeni, var uzsliet teltis, pārnakšņot, atpūsties, rīkot atpūtas pasākumus – visu to, kas jau te notiek, un, ja ir vēl citas interesantas idejas, – droši!
Nekāds zelta cilvēks kādreiz nebiju; visu šo darbošanos uzskatu kā savu grēku izpirkšanu. Tajos nežēlīgajos laikos arī pats biju nežēlīgs, jo tāda ir arī šī kapitālisma pastāvošā kārtība. Bet tāpēc esmu mainījies; krīzes laikā sapratu, ka tā gluži nevar. Nolēmu, ka cilvēka vērtība ir būt godīgam un nemelot. Vairāk neko nevajag.
– Jūs ne vien fiziski esat attīrījis un labiekārtojis Aronas pilskalna teritoriju, bet arī ceļat augšā vēsturiskās liecības par to.
– Es neticu teikām, skatos uz realitāti no zinātniskā viedokļa. Kalni šai vietā ir skaloti, nekas nav nests ar cepurēm vai rakts. Tur (rāda dabā – Aut.) ir gājusi upe, vēl tagad var dzirdēt, kā šalc. Bijis aizsprostiņš, lai novadītu straumi. Kādreiz jau tā ūdens bija krietni vairāk; šī grēda ir atskalota ar ūdeni, var redzēt lielus, pat milzīgus akmeņus zemākajās vietās. Te ir teju vai bruģis no akmeņiem, bet tas nav cilvēku veidots –
grants zeme ir izskalota. Aronas pilskalns nemaz nav lielākais, tam blakus slejas vēl divi augstāki. Tagad tie ir apauguši, bet pavasarī, kad kokiem nav lapu, var labi redzēt.
Šai vietā (rāda – Aut.) vienmēr bijis slapjš, jo kādu pusmetru zem zemes atrodas Ledavots. To atklāja melnie racēji. Vienā pusē bija kāpnes, laikam tāpēc padomāja, ka te varētu būt pagrabs ar ko vērtīgu. Atraka vaļā, bet atrada tikai tādu interesantu akmeni, zem kā bija priedes baļķis. Tas bija tēsts, pa pusei dedzināts, un ar to bija aizbāzts Ledavots. Ekspertīzes analīzes pēc gadskārtu izpētes teic, ka priedes baļķis avotā iebāzts zaļš, nevis nokaltis, un tas izdarīts 1406. gadā. Varu tikai minēt, ka tas varētu būt ticis darīts saistībā ar tā brīža vēsturiskajiem notikumiem – tajā laikā latgaļiem šīs teritorijas bija jāpamet, varbūt aiz spīta Ledavots aizbāzts, lai citiem šis ūdens netiek. Tajā laikā pilskalniem jēga bija jau zudusi, jo karošanas bija norimušas. Bet tāpat – ja kalnu ielenc un tev nav ūdens, tad nekā. Pašā pilskalnā ir bijusi koka celtne, nejauši atradām arī pagrabu, bet neteikšu, kurā vietā. Netiekam arī tajā iekšā, bet pieļauju, ka tas izmantots kartupeļu uzglabāšanai vai kam tamlīdzīgam.
Kalna pakājē, kreisajā pusē, ir vecais zviedru ceļš. Tas aktīvi tika izmantots līdz pat šā gadsimta 30. gadiem. Šā brīža asfaltētais ceļš, kas ved uz Sauleskalnu, uzradās ap Pētera I laiku, kad te, blakus pļavā, tika izveidotas kazarmas (kā izpētīts senajās kartēs – Aut.) un zaldāti pret Aronas pilskalnu mācījās šaut ar lielgabaliem. Bet šis ceļš bija ļoti stāvs, tāpēc kā alternatīvu iedzīvotāji biežāk izvēlējās veco ceļu; to tagad esmu atjaunojis.
– Pastāstiet par dažādajiem tehniskajiem risinājumiem, ko esat te ierīkojis, lai padarītu vietu pieejamu un interesantu apmeklētājiem!
– Ledavots ir krietni lielāks, no tā tiek novadīta varbūt desmitā daļa plūsmas. Avotā iebāzu nerūsējošā tērauda spici un pa trubiņu ūdens tiek novadīts uz kalna pakāji, kur to ikviens var pasmelt, padzerties, ņemt līdzi. Visas caurules atrodas virs zemes, vien ir apbērtas un vizuāli apslēptas
Kalna pakājē ir strūklaka, tai ūdens nāk no strauta, tas nav artēziskais ūdens. Lai strūklaka darbotos, bija diezgan jāpacīnās – veicu trīs gadu eksperimentus visādos veidos.
Pirms diviem gadiem ir ierīkota arī triece, tā apstāsies tikai tad, ja cilvēks to apstādinās. Tā var uzsist ūdeni pat 40 metrus uz augšu, salīdzinājumam piebildīšu, ka Aronas pilskalns ir 16 metrus augsts. Visam idejas skatos internetā, mēģinu, mācos no savām kļūdām – tādā veidā arī viss top.
Pie kalna iekārtas rezonanses šūpoles, ko likuši alpīnisti, iespējams, tās ir Baltijā augstākās šūpoles, no ass ir 18,4 metri.
– Interesi saista arī labirints, kam tiek izpļautas ejas.
– Vietējie pagaidām to ideju nesaprot, bet ārzemēs gan tie ir ļoti populāri. Lielais labirints atrodas pļavā pāri ceļam, un to var iziet stundas laikā. Tās principā ir kā taciņas, tās neierobežo nepārredzamas sienas. Bet, ejot taciņas, veidojas interesanti raksti, ko esmu veidojis ar GPS palīdzību. Tur tupiku nav, bet var sagadīties, ka ej visu laiku uz apli un dusmojies, ka netiec ārā. Labirintam ir vēl kāds uzdevums – šāda veida pļaušana, kad visi augi netiek nopļauti vienlaicīgi, veicina bioloģisko daudzveidību, kā arī tādējādi varu appļaut tieši invazīvos augus, kā zeltslotiņas, lupīnas.
– Nu jau pāris vasaras Aronas pilskalnā atdzīvināta danču vakaru, zaļumbaļļu tradīcija.
– Esmu uzlicis stacionāras iekārtas, jebkurš var pievienot savu ierīci un klausīties tādu mūziku, kādu grib, jebkurā laikā. Bija izveidojies tā, ka piektdienās brauca daudz cilvēku, kādi 200 – 300, paši arī lika mūziku. Muzikanti to pamanīja un saprata, ka cilvēkiem varētu būt interesanti arī koncerti un pasākumi. Tad nu esmu ļāvis rīkot pasākumus, par ko paņemu tikai apsaimniekošanas naudu (strāva, appļaušana). Var izmantot estrādīti, kas tika uzcelta pati pirmā, kad sāku Aronas pilskalnu apsaimniekot, tur var patverties no lietus. Ja grib vēl kāds pasākumus rīkot – laipni lūgti.
– Vai nav problēmu ar postītājiem, atpūtnieku kultūru?
– Ir te arī rukši atpūtušies, bet es par to cenšos pārāk neiespringt. Šajā ziņā man ir bieza āda un stipri nervi. No sākuma, kamēr šī vieta nebija tā iemīļota, nozaga kabeli, trepes, izrāva pat ar mašīnu kabeli. Bet tagad zagt vairs nezog, ja nu nedaudz kādreiz ko piecūko. Var jau būt, ka kārtību palīdz uzturēt arī saliktās kameras, bet, domāju, vairāk palīdz fakts, ka vieta kļuvusi cilvēku iemīļota un apmeklēta.
24.07.2020.