Kopš pagājušā gada maija beigām Barkavas kultūras namu vada LĪVA ROMANOVSKA. Uzrunāta sarunai, lai ar jauno speciālisti iepazīstinātu lasītājus, Līva atzīst, ka brīdi padzīvojusi lielpilsētā, tomēr mīlestība viņu atvedusi atpakaļ uz dzimto Barkavu. Un labi vien esot, jo viņa ir sava pagasta patriote.
Zīmīgi, ka tieši šodien, 3. martā, ir Līvas izlaidums Alberta koledžā, kur viņa būs ieguvusi personāla speciālista kvalifikāciju programmā „Iestāžu darba vadība un organizācija". Kā dzīves ceļi viņu atveda uz Barkavas kultūras namu? Līva Romanovska pastāsta: – Esmu no Barkavas, bērnudārzs, skola – tas viss ir pabeigts šeit. Tad mācījos Madonas ģimnāzijā, Madonas mūzikas skolā. Aizgāju uz Rīgu mācīties un paralēli strādāt. Tur sapazināmies ar vīru, kas arī ir vietējais barkavietis. Skolas laikā man bija prakse, ko izgāju pie iepriekšējās kultūras nama vadītājas Aivas Titovas. Vīrs sāka runāt par pārnākšanu uz Barkavu. Tā sakrita, ka Aiva uzrakstīja iesniegumu par darba attiecību pārtraukšanu un mudināja mani nākt šurp. Tas viss notika tādā mutulī, ka šķita – stāvu un no malas visā vienkārši noskatos, līdz attapos jau direktores krēslā. Pamatskolas skolotāja man teica – bet tu taču gribēji! Jā, izrādās, ka 5. klases sacerējumā biju rakstījusi, ka gribu strādāt kultūras namā. Un šī arī ir mana īstā vieta.
– Kāds tad bija iesākums, un vai veiksmīgi pa šo laiku esi iestrādājusies?
– Varēja jau sākumā just iedzīvotāju interesi – nu ko tad jaunā klubene būs sarīkojusi (smaida). Ceru, ka esmu gana labi iejutusies un uzķērusi, ko cilvēki vēlas kultūras pasākumos. Kultūras nama vadītājs jau nav tikai vadītājs, esmu arī pavāre, šuvēja, apkopēja. Cik reižu pēc balles bijis, ka viss jāsavāc, jo no rīta jau nāk kolektīvs iekšā. Bet man šis darbs tiešām patīk. Rīgā dabūju pastrādāt ar papīriem, tas tomēr mani nesaistīja. Šeit man ļoti palīdzēja tas, ka daudzas Aivas idejas jau bija iesāktas un man tās atlika tikai realizēt. Tā pati bērnu istaba – projekts jau bija procesā. Arī izveidotā virtuve –
viņas ideja. Līdz ar to man bija jau izveidota laba pamata bāze un idejas, no kā strādāt.
Man šobrīd galvenais mērķis – piedāvāt dažāda veida pasākumus. Ne tikai, piemēram, pašdarbnieku koncertus vai tradicionālos 18. novembra, Lieldienu pasākumus un tamlīdzīgi, bet paralēli arī citas idejas. Tie paši pagasta svētki, pērn tie bija tik kupli apmeklēti. Un tās arī bija manas īstās ugunskristības. Kultūra jau nav tikai uz skatuves. Tāpat rīkoju konkursus, piemēram, pagājušajā vasarā bija skaistākās puķu dobes konkurss. Tiešām prieks par cilvēku interesi un atraktivitāti piedaloties. Šogad plānoju „mājas vizītkartes" konkursu, jo daudzām mājām ir oriģināli noformēti to nosaukumi. Kā eksperimentu izlēmu rīkot Latvijā zināmāku mākslinieku koncertus, kas varbūt maksā dārgāk, tāpēc bija uztraukums, vai iedzīvotāji to gribēs. Pie mums ir viesojusies „Galaktika", „Latgales dāmu pops" u. c. Un cilvēkiem tiešām patīk, koncerti ir labi apmeklēti.
Viens no pasākumiem, kas man līdz šim ir ļoti paticis, bija slēpojums Barikāžu atceres dienai, kad bija jānoslēpo 1991 metrs gar skolu un estrādi. Mazie bērni slēpoja kopā ar vecākiem, bija ugunskurs, desiņas – tiešām saliedētības izjūta.
– Kādi pašdarbības kolektīvi bagātina Barkavas kultūras namu?
– Mums tie ir patiešām daudzi – jauniešu, kā arī senioru deju kolektīvi, folkloras kopa „Madava", vokālais ansamblis „Pauze", amatierteātris un teātra studija, bērnu studija „Kriksis", deju kopa „Klabdancis", rokdarbnieču pulciņš, vokāli instrumentālā studija „Pirmatne", sieviešu deju kopa „Zīles", kas ar šo gadu ir štatā. Prieks, ka pēc ilgāka pārtraukuma ir atjaunots sieviešu klubiņš „Avots". Tas pirmo reizi atkal sanāca kopā aizvadītā gada novembrī. No dāmu puses ir darbošanās, no manas puses – idejiski katru mēnesi kāda radoša nodarbība vai tikšanās, nodrošinu, kas to novadīs. Mums ir bijusi trauku taisīšana no karstās līmes, sklandraušu cepšanas praktiskā nodarbība. Martā ir sarunāta tikšanās ar Inesi Ziņģīti, kas mums vadīs nodarbību, tajā varēs pievienoties arī jebkurš interesents. Vēlos, lai varam piedāvāt dažāda formāta pasākumus. Lai sievietēm ir, kur vismaz reizi mēnesī izkustēties. Un katra taču ir darbīga, idejām bagāta – ir interesanti uzzināt ko jaunu.
– Kultūras jomā nereti ir tā – ir labas idejas, bet vai ir atbalsts un nodrošinājums?
– Mums ir ļoti veicies ar pagasta pārvaldes vadītāju Mārtiņu Tomiņu, kas ir atsaucīgs un atbalsta. Tepat blakus ir biedrība „Mēs – Barkavas pagastam" Aleksandra Šruba vadībā, šī biedrība arī vienmēr iesaistās un palīdz. Piemēram, lauksaimniecības tehnikas parāde, kas šogad norisināsies jau trešo gadu un šoreiz būs Madonas novada mērogā, es viena tur nevarētu izdarīt pilnīgi neko. Tikai un vienīgi ar palīgiem. Priecē, ka līdzcilvēki to atbalsta.
Šobrīd mūsu sāpju bērns ir kultūras nama kosmētiskais remonts. Vajadzētu nomainīt grīdu kultūras nama zālē, veikt kosmētisko remontu. No ārpuses nams ir siltināts, tā jau viss kārtībā. Bet, protams, vienmēr gribas labāk.
Pozitīvā ziņa ir tā, ka šobrīd ir apstiprināts projekts par amatnieču istabas izveidi. Tajā ietilps kosmētiskais remonts, šujmašīnu, adāmmašīnu iegāde. Plānots, ka mums uzdāvinās stelles, kā arī Dabas vides estētikas studija no Kokneses mums dāvinās lielo smilšu kasti-galdu, kurā varēs izmēģināt smilšu spēli ar gaismu. Ļoti ceram, ka līdz nākamā gada pavasarim šeit viss jau būs pilnībā nokomplektēts.
– Kur rodat idejas? Vai iedzīvotāji pasaka priekšā, kādus vēlas kultūras pasākumus?
– Ļoti lielu stimulu dod tas, ko cilvēki pēc pasākumiem saka, kādas ir viņu atsauksmes. Liels atbalsts man ir mamma, kas strādā Stalīdzānu bibliotēkā. Viņai ir labs skats no malas, viņa māk pakoriģēt, kad tas ir vajadzīgs. Protams, ļoti labs draugs ir internets, kur arī aizgūt idejas. Draudzīgas attiecības izveidojušās arī ar vietējiem kultūras namiem, varam sadarboties, kas arī palīdz šajā darbā.
– Vai arī pati esi kādā Barkavas pašdarbības kolektīvā, varbūt pietiek jau ar darbu kultūras namā un savus brīvbrīžus ar to vairs nesaisti?
– Ja mājās negaidītu vīrs un meitiņa, varbūt savu reizi šeit arī pa nakti paliktu (smejas). Kur mani vajag, tur iesaistos. Ja vajag, dziedu ansamblī, ja vajag – velku tautiskos brunčus un palīdzu folkloras kopai. Šobrīd palīdzu mazos sagatavot skatei. Tā man tiešām ir sirdslieta, un kultūras nams man ir kā otrās mājas.
03.03.2017.