Vai esam aizdomājušies, ka Latvija līdz ar Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, Igauniju, Lietuvu, Dāniju un pat Īslandi, Grenlandi un Farēru salām veido vienu kopumu, kā vārds ir Ziemeļvalstis? Pasaules izjūtā esam cits citam tuvāk, nekā ikdienā šķiet. Lai arī valodas, tradīcijas un citas izpausmes atšķiras, tās visas vieno kopīga ziemeļu izjūta un vērtības – demokrātija, cilvēktiesības, cieņa pret individualitāti, pārmantojamību, humānisms, līdzsvara meklējumi un dabas nozīmība.
Attēlu kolekcija „Ziemeļu dārzs" ietver sievišķīgi poētisku Ziemeļu redzējumu Latvijā un Skandināvijā tvertās fotonoskaņas, bez vārdiem ļaujot baudīt dabas un cilvēku veidotās Ziemeļvalstu dzīvestelpas ritmu un zīmju saspēli.
Nepārprotami jūtamas manas īpašās simpātijas pret Norvēģiju, bet īpašās attiecības ar ziemu veidojis jau tas vien, ka esmu dzimusi 1966. gada Zvaigznes dienā – 6. janvārī.
Fotogrāfiskās telpas studijas 29 gadu garumā un autores ikdiena žurnālistikā nav palikusi bez sekām. Mirkļos, kas ir tik trausli, filigrāni un gaistoši kā sikspārņa lidojums krēslā, fotokameras notvertu notikumu būtības kulmināciju var uzskatīt par fotogrāfa veiksmi.
Priecājos pārtvert dzimtas fotogrāfu stafeti. Ģimenes fotohronists bija vectēva brālis Verners. Lielisks dabas fotogrāfs un subjektīvā dokumenta žanra pārstāvis Latvijas fotogrāfijā – tētis Valdis Lazdiņš. Viņa 1950.-1970. gadu vēsturiskās un cilvēciskās laiktelpas vēstījums attēlos, stāstot par latviešiem izsūtījumā Sibīrijā un atgriešanos Latvijā, apkopots kultūrvēsturiskā projektā – izstādē „Mājupceļš", ko 2006. gada pavasarī varēja skatīt arī Madonas muzejā. Priecājos būt tās vadītāja un kuratore.
Ar fotogrāfiju sāku nodarboties 13 gadu vecumā, vispirms iesaistoties Tautas fotostudijā „Ogre", vēlāk – fotoklubā „Daugava" Jēkabpilī. Jau daudzus gadus esmu cieši saistīta ar fotogrāfiju ikdienā, strādājot gan kā teksta, gan foto žurnāliste, vispirms Jēkabpils rajona laikrakstā „Brīvā Daugava", bet nu jau 12. gadu kā „Neatkarīgās Cīņas", tagad „Neatkarīgās Rīta Avīzes Latvijai" novada korespondente.
Aizvien paturu prātā fotožurnālistikas lielmeistara Anrī Kartjē Bresona teikto: „Fotografēt nozīmē prātu, aci un sirdi uzlikt uz vienas ass." Neaizmirst atbildību iet tālāk par sausu faktu fiksāciju, un humānisms. Bilde nedrīkst būt tikai pielikums avīžrakstam. Tai ne tikai jārāda, bet arī jāvēstī.
Ārpus maizes darba radošās fotogrāfijas neparastie, īpašie redzējumi apkopoti 12 personālizstādēs. To skaitā – „Daiga Lazdiņa. Foto-grāfijas" (1984), „Baltica 91 fotopiezīmes" (1992), „Ārpus civilizācijas" (1994), „Daiga Kalniņa. Fotogrāfijas" (1997), „Piepildīts klusums" (1998), „Īstenībā nosapņotā. Norvēģija", „Zemes čuksti tavām debesīm" (2002), „Sirds Daugava" (2004), „Zemes mala. Āverejas pieskārieni" (2004), „Gadsimtu mija" (2005), „Ziemeļu dārzs" (2005) un jaunākā kolekcija „Laika prāmis/Tidsferje" (2007).
Autore: DAIGA KALNIŅA