Šis raksts domāts tiem, kam patiesi rūp Latvijas nākotne un mūsu tautas tālākie likteņi.
Domāju, ka neviens kaut cik izglītots cilvēks (šī raksta kontekstā domātas vēstures zināšanas par dažādu tautu, nāciju, kultūru uzplaukuma vai bojāejas likumsakarībām) neapšaubīs faktu, ka tautas identitāti nosaka tās valoda un kultūra. Mūsu mazajai tautai visai bieži ir nācies cīnīties par izdzīvošanu. Arī šis gads iezīmējas ar kārtējo referendumu, kas nejēdzīgā kārtā aizskar nācijas pamattiesības un atgādina par to, ka nedrīkst snaust. Tālavas taurētāja laiki nav beigušies, taču skaļās referenduma taures, kas regulāri un skaļi izskan informatīvajā telpā, šobrīd aizsedz un noslāpē citus signālus, kas varbūt nav uzreiz pamanāmi, bet ir tikpat aktuāli.
Tieši tādēļ 27. janvārī Rīgā notika Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas (LMIIA) organizēts forums ar mērķi radīt REZOLŪCIJU, tādējādi piesaistot plašu sabiedrības uzmanību ilgstošā laika periodā sasāpējušām problēmām.
Mums pieder viena no vecākajām valodām, un tā nu „sagadījies", ka tieši dziesmā auklēta tā atradusi savu identitātes kodolu un caur dziesmu modinājusi tautas apziņu. Vēsturiski un pēc būtības Dziesmu svētki bija kustība, caur ko latviešu tauta modās, lai izcīnītu neatkarīgu valsti ne tikai tās pirmsākumos, bet arī otrajā neatkarības atgūšanā caur dziesmoto revolūciju. Šo visiem zināmo faktu pieminu tikai, lai atzīmētu, cik svarīga un arī raksturīga iezīme mūsu tautai, tātad arī tās attīstībai un izdzīvošanai, ir mūzika.
2009. gadā uz pusi samazinātais finansējums Latvijas mūzikas un mākslas skolām joprojām tiek samazināts, un šī bīstamā konsekvence iezīmējas arī turpmākajos gados. „Reformu", ko šobrīd precīzāk varētu nosaukt kā augstvērtīgas un ļoti spēcīgas izglītības sistēmas pakāpenisku, sistemātisku graušanu un degradēšanu (un šai gadījumā nav saprotams, vai tas ir apzināts process vai nezināšana), ir nepieciešams apturēt. Valdības līmenī šo finansējuma samazinājumu pavada nevēlēšanās iedziļināties un neizpratne, kas liecina par varasvīru tuvredzību. Turklāt ekonomiskie argumenti (sistēmas dārdzība u. tml.) neiztur nekādu kritiku, jo tie balstīti tikai uz izdevumiem, bet neņem vērā ieguvumu. Mūzikas izglītības sistēma pēc būtības vistiešākajā veidā atbalsta valsts ekonomiku, darba tirgum radot konkurētspējīgu cilvēku, kas pēc tam valstij dod vistiešāko ekonomisko pienesumu. Šī raksta mērķis nav pierādīt, bet gan atgādināt to, ko pierādījusi modernā mūsdienu zinātne, respektīvi, mūzikas nodarbību vistiešāko un visefektīvāko iedarbību uz cilvēka attīstību, radošumu, reakciju, jaunradi un daudzām īpašībām, kas visnotaļ noderīgas arī citās profesijās.
Diemžēl situācijas neizpratne ir vērojama ne tikai valdības gaiteņos, bet arī dažu mūziķa profesijas pārstāvju vidū, kas, pieņemot un slavinot samazināto un atviegloto izglītības programmu, tādējādi maldina bērnus un viņu vecākus, radot ilūziju par pilnvērtīgu mūzikas izglītību. Es to skaidrotu ar rīcību, kas raksturīga vāja rakstura sīkiem gariņiem, kuri, gļēvi padodoties, šādi realizē instinktu pašsaglabāties un tādējādi gļēvi dzied slavas dziesmas jaunai kārtībai. Un kažoks tiek mests uz otru pusi katru reizi, kad nāk jauns kungs.
Raksta noslēgumā vēlos atzīmēt, ka kritiskos vārdus, kurus esmu teicis par valsts stratēģijas nekompetenci kultūrpolitikā, es noteikti nevarētu attiecināt uz Madonas novada domi. Sedzot valsts noņemto, tādējādi trūkstošo finansējumu pilnvērtīgas mūzikas apmācības realizēšanai, deputāti pierāda, ka viņiem rūp cilvēku attīstība Madonas novadā. Es nešaubos, ka šis process ir garants, lai ar dziļām kultūras tradīcijām apvītais novads arī nākotnē zeltu un plauktu.
Autors: MĀRTIŅŠ BERGS,
LMIIA valdes loceklis,
J. Norviļa Madonas mūzikas skolas direktors