Aizvadītajā ceturtdienā nozīmīgu notikumu piedzīvoja Madonas kultūras dzīve – tas bija pirmais koncerts nesen atjaunotajā Madonas kultūras namā uz jaunā Hamburgā iegādātā „Steinway" flīģeļa.
Klausītājus dziļi saviļņoja jaunais, ļoti talantīgais, vairāku starptautisku konkursu, tajā skaitā Pasaules klavieru olimpiādes, laureāts pianists latvietis Vestards Šimkus, kura vārds ar plašu rezonansi skan pasaules mūzikas apritē. Šis bija viens no izcilā mūziķa retajiem koncertiem Latvijā.
Reizē tas bija ne tikai pirmais koncerts jaunajam instrumentam, kurš, kā atzina Vestards Šimkus, ir labākais „Steinway" firmas flīģelis, uz kā viņam nācies līdz šim spēlēt, bet arī unikāla iespēja Madonas klausītājiem pašiem pārliecināties par talantīgā pianista īpašo spēles manieri, žilbinoši virtuozo tehniku, vienlaikus spēju dziļi izjusto pārdzīvojumu pārnest uz klausītāju sirdīm un pirmajiem dzirdēt Vestarda Šimkus jauno programmu, kas tapusi pēdējo četru mēnešu laikā. Koncerts sākās ar vācu klasiķa Ludviga van Bēthovena 29. sonāti Si bemol mažorā. – Tīri objektīvi runājot, tas ir pasaules visvisgrūtākais skaņdarbs klavierēm, kāds sarakstīts daudzu gadu simtu laikā. Tas tapis 19. gs. sākumā, komponista mūža nogalē, kad viņš, visu pamests, ārkārtīgi nikns uz visu pasauli, būdams galīgi kurls, komponē visģeniālāko un visaizkustinošāko mūziku, kādu man ir nācies dzirdēt. Šai sonātei ir 4 daļas, un tās garums ir 45 minūtes. Tas ir ceļojums no līksmas enerģijas caur ļoti personiskām skumjām pretim gaismai. Skaņdarbu sāku mācīties decembrī, un, godīgi sakot, es pirmās trīs nedēļas nevarēju aizmigt, prāts atkal un atkal mēģināja iemācīties tās miljards notis, – klausītājiem vēstīja pianists, kas uz skatuves nekad nespēlē no notīm, lai cik arī garš un sarežģīts būtu skaņdarbs.
Koncerta 2. daļā skanēja krievu komponista Sergeja Rahmaņinova 2. sonāte. Un arī par to Vestardam Šimkum savs stāsts: – Rahmaņinovs neapšaubāmi bija izcils pianists. Viņš brīnišķīgi varēja spēlēt jebko, un viss viņam padevās galvenokārt tāpēc, ka viņa roka bija gigantiska, divreiz lielāka par manējo… Bez tam viņš arī komponēja mūziku savai lielajai rokai. Tā, protams, ir ļoti grūta, un viens no visgrūtākajiem šādas mūzikas piemēriem bija viņa 1913. gadā sarakstītā 2. sonāte klavierēm. Īstenībā tas bija tik grūts skaņdarbs, ka visi pianisti vienkārši atteicās to spēlēt un tas bija nolemts aizmirstībai, tāpēc Rahmaņinovs pēc daudziem gadiem izveidoja tādu kā bēbīšu variantu, lai šo skaņdarbu var nospēlēt kurš katrs, taču šovakar es jums nospēlēšu to pirmo variantu, kas domāts lielajai rokai, – tas būs kā zināms tests arī šīm klavierēm, vai kaut ko tādu var izturēt. Tā ir romantiska vētrainu emociju gamma.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 01.04.2008.
Autore: BAIBA MIGLONE
DZINTRAS STRADIŅAS foto