Vēl nedēļu Madonas muzeja izstāžu zālēs skatāma mākslinieces Gitas Treices personālizstāde „Gleznas un grāmatas".
– Manā dzīvē glezniecība gājusi līdzās grāmatu mākslai, tāpēc izstādei devu šo nosaukumu, – atklājot personālizstādi, teica māksliniece Gita Treice. – Draugi un kursabiedri jautāja, kāpēc izstādi rīkoju Madonā – neviens jau nezināja, ka man ir kāds sakars ar Madonu. Esmu īsta rīdziniece un šeit nokļuvu tikai tad, kad satiku savu dzīvesdraugu Pēteri, un sākām uz Madonu braukt kopā. Šī ir lieliska iespēja madoniešiem parādīt, ko daru, kas esmu. Mūsu dzimtā no radošajām jomām pārsvarā ir mūziķi, esmu vienīgā, kas ielauzusies glezniecības sfērā. Vectētiņš bija vijolnieks, mammas brālis arī. Mammas māsa ir Vestarda Šimkus pirmā klavieru skolotāja Emīla Dārziņa mūzikas skolā, krustmeitiņa mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, brālis Olafs ir kinorežisors.
– Man pašai ir bijušas trīs personālizstādes, bet visas – Rīgā, – vēlāk, tiekoties atsevišķā sarunā, „Stara" žurnālistei atzina Gita Treice. – Ar Madonas novadu kontakts ir ļoti minimāls, ar vienu darbu piedalījos profesora Aleksandra Dembo personālizstādē, kas reiz notika šajā muzejā. Toreiz gan uzvārds bija cits – biju Gita Okonova.
– Kādas izjūtas ir šoreiz?
– Tas ir milzīgs pārsteigums un dāvana, jo ieraugu sevi brīnišķīgās telpās un kontekstā. Tik lielā amplitūdā līdz šim darbus nebiju izstādījusi. Izstādi izkārtoju pēc izjūtām, arī telpa pasaka priekšā, kā gleznas izvietot.
– Vērojot bildes, nākas secināt, ka daudzās noteicoša ir estētiskā un mākslinieciskā brīvība, bet īpaši jaunākajos darbos parādās reāli tēli. Kāpēc īpašs šķiet putna tēls, un kā tas atnāca?
– Tā kā Mākslas akadēmijā mācījos dizaina grafiku, glezniecībai īpaši pievērsos tikai vēlāk. Pirmajās izstādēs vairāk bija abstrakti darbi, pēc tam – priekšmetiski, bet vēl baidījos tajos ielikt tēlus. Ar katru nākamo izstādi radās arvien vairāk tēlu, un pēdējā personālizstāde tā arī saucās – „Putni". Darbi šai izstādei tapa Kolkā – mājā pie jūras. Pusotru mēnesi nesatiku nevienu cilvēku, biju paņēmusi atvaļinājumu no ģimenes un darba, un tur arī uzradās tie putni. Pie kam, šie putni ir hipertrofēti – daži pat cilvēka augumā. Mājai, kur gleznoju, pa visiem logiem ir skati uz mežu. Jutos kā Īkstīte, jo putni bija visapkārt – kā sabiedrotie, nopietni ņemami līdzcilvēki. Īpaši man iepatikās dūju forma, kas ir „visputnīgākā". Visklasiskākie putni, manuprāt, ir balodis, dūja un ūbele. No mākslinieciskā viedokļa viņiem ir tā īstākā putnu forma.
– Lai arī gleznās atveidoti reāli tēli, ieskatoties tuvāk, šīs bildes tāpat ir piepildītas ar virtuozu krāsu mākslu, kur palīgos ņemta slāņainība, štrihi, komplicētība. Kā īsti top panāktā rezultāts?
– Slāņainība maniem darbiem tiešām ir raksturīga, tādējādi man patīk iegūt it kā trešo dimensiju, dziļumu. To daru ar lakām, krāsām, špaktelēm – visi darbi ir izmīļoti ar rokām, ar otu strādāju ļoti minimāli. Līmēju, slīpēju, atkal lieku krāsas – tā, lai rodas nesaprotams iespaids un pārsteigums, kā tas viss ir paveikts. Un lai iespaids ir smalks, lai ārā nelien vienkārši toņi, lai viss ir līdzsvarots. Pie katras bildes strādāju pietiekami ilgi.
– Kad rodas izjūta – stop, vairāk gan nevajag?
– Ir ļoti svarīgi apstāties, lai bilde nav pārstrādāta un ilustratīva šī vārda sliktākajā nozīmē. Mākslas darbam jābūt nedaudz nenobeigtam – ar brīvības un bezgalības elpu. Lai ir noskaņa, nevis „pārcakināts" smukums.
– Tas, šķiet, ir gluži cits uzstādījums nekā mākslinieka uzdevums, strādājot pie grāmatas noformējuma?
– Grāmatās īpaši bērniem patīk, lai viss būtu pateikts līdz galam un skaidri. Uz grāmatu mākslu jau pilnībā attiecas tās pašas glezniecības lietas gan kompozicionāli, gan krāsu ziņā. Protams, ir nianses – noformējot grāmatas, māksliniekam ir jābūt interesantam un stāstošam, gleznai pilnībā stāstošai nav jābūt. Vismaz manā glezniecībā nav jāpasaka viss līdz galam, svarīgāka ir spēja just.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 03.12.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no pasākuma