Šovasar kādā pirmsjāņu nedēļas dienā Liepkalnes „Ošiņās” bija neparasts satraukums un rosība.
Garāmgājēji un braucēji mājas pagalmā varēja redzēt krāšņi tērptas dāmas ar pujeņu un īrisu pušķiem rokās un vienu norūpējušos kungu. Kas tad tur notika? Intriga nezinātājam bija varen liela. Pat tik liela, ka šurp atnāca daži Liepkalnes sociālā aprūpes centra iemītnieki, lai visu redzētu un dzirdētu. Drīz vien liepkalniešiem tas nebija nekāds noslēpums. No Ērgļiem bija ieradušies grupas „Mana Filmu Studija” filmētāji Antra Diča-Milne un Andris Milnis kopā ar Sausnējas pagasta pārvaldes vadītāju Lieni Kārkliņu, lai iemūžinātu dokumentālā videofilmā Liepkalnes ansambļa „Pīlādzītis” dziedošās kundzes un viņu muzikālo vadītāju Ernestu Aderu.
Ansambļa mēģinājumi parasti notiek „Ošiņās”, mājās, ko viesmīlīgā saimniece Aina Grīva ir atvēlējusi šim pasākumam. Viņas kopā ir septiņas, kundzes jau cienījamā vecumā, bet dziedātprieks un vēlēšanās izteikt savu prieku, sūrmi, likteni un cerības dziesmā aicina nākt kopā. Skaisti izvēlēts pašizpausmes veids, dāvājot prieku citiem un rodot gandarījumu sev. Dziesmu pūrs ir varen plašs, varot dziedāt kaut vai tūliņ kādas simts. Dziesmas izvēlas dažādi — radiopārraidēm, koncertiem televīzijā, šlāgeraptaujām, atceroties agrāk pašu dziedātās, bet jau piemirstās. Ja nav nekā „šimbrīdim”, tad lūdzot palīgā Jāni Šteinertu, Liepkalnes pansionāta iemītnieku, kam dzeja nākot pretī ik pa taciņu un celiņu. Ernests pieraksta vārdiem klāt notis, un dziesma pēc dažiem mēģinājumiem jau skan. Tā ir tapuši vārdi un melodijas „Dziesmai Ērgļiem”, „Veltījums Pīlādzītim”, „Brakiem”, kuplejas „Esam Eiropā” u.c.
Dziesma skan „Ošiņās” vienmēr, arī tad, kad ir atnākušas divas vai trīs dziedātājas. Nāk vienkārši izdziedāties, jo citādāk viņas neprot dzīvot. Par skumjajām lietām pasmejas un uzdzied jautru dziesmu. Dzīvo un dzied pēc mūsu senču dzīves uzstādījuma „Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju.” „Pīlādzītim” nav skumju dziesmu, visas ir dzīvi apliecinošas. Ja kura no dziedātājām ir sasirgusi un nevar pati ierasties, Aina Grīva „jūdz savu pelēcīti”, limuzīnu ceriņu krāsā, un brauc nācējai pretī. Te dziedāts tiek ne skatuvei, ne konkursiem par godu, ne arī tādēļ, lai atskaitītos kultūras nama direktorei. Tikai un vienīgi pašu priekam. Bet tuvā un tālākā apkārtnē viņas daudzi pazīst, jo ir aicinātas kuplināt ar savu dziesmu ne vienu vien pasākumu Vidzemē. Par to viņām ir sevišķs prieks un arī lepnums.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 19.07.2011.