Iet gadi, aizrit gadsimti, vēsture nežēlīgi aizšķir lappusi pēc lappuses, bet visam pāri stāv cilvēks, kas alkst mīlestības un labu, saprotošu draugu līdzās, kas vēlas dzīvē daudz ko sasniegt, kas cīnās un kļūdās…
Tā ir liela māksla radīt lugas, kuru pamatidejas un cilvēcīgums laikmetu griežos vienmēr būs aktuāls. To atzīst lielākā daļa režisoru, kas iestudē Rūdolfa Blaumaņa lugas.
15. oktobrī Valmieras teātrī bija R. Blaumaņa dramaturģijas virsotnes „Indrāni" pirmizrāde (režisore Māra Ķimele). Sāpīgi skaista un dziļi traģiska luga. Par vecajiem Indrāniem (māte – Dace Eversa, tēvs – Agris Māsēns), par viņu cilvēcību, par savas mājas mīlestību un ošiem, kuri ir mājas dvēsele. Par jaunajiem Indrāniem (Edvarts – Krišjānis Salmiņš, Ieva – Elīna Vāne), par viņu vēlmi strādāt un attīstīt saimniecību, ieviešot jaunās saimniekošanas metodes, bet – kur paliek sirds, kāpēc cilvēcīgums pārvēršas par cietsirdību, kāpēc mīlestība – naidā? Nesaskaņas pāraug konfliktā – vienā, otrā. Asaru kamols skatītāju sirdī aug, jo sāp, ļoti sāp, atliek vien cerība un ticība tai labā sēkliņai, ko vecie Indrāni sējuši Zelmiņas (Inga Siliņa), Līzes (Māra Siliņa), arī vieglprātīgā Noliņa (Kārlis Krūmiņš) sirdī. Bet Edvarts tā arī neatrod laiku atnākt uz pirtiņu, lai lūgtu piedošanu, lai pastieptu roku un atkausētu sirds ledu, tā arī neatnāk…
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 08.11.2008.
Autore: ZINTA SAULĪTE
„Braku" muzeja galvenā speciāliste
AUTORES foto