Divas nedēļas ilgušais starptautiskais glezniecības plenērs „Laisma" noslēdzās pagājušajā sestdienā ar šajā laikā tapušo gleznu izstādi Vestienas muižā. Neizsmeļamais tēls – ūdensroze – dažādās variācijās uzziedēja vairumā mākslinieku darbu.
Diendienā sevi veltīt mākslai nav viegls darbs, to grūti izturēt arī mājiniekiem, kuri šo divu nedēļu laikā bija nedaudz novirzīti otrajā plānā. Plenēra dalībnieks Aldis Dobenbergs ne velti teica: – Esiet reizēm neprātīgi, jo jūtas virza pasauli!
Plenēra dalībniekiem šīs divas nedēļas bija radošas brīvības laiks, pildīts ar dabas skaistuma izraisītām pozitīvām emocijām un jaunu zināšanu gūšanu. Noslēguma izstādi pareizāk būtu saukt par svētkiem, kad kopā pulcējās mākslas mīļotāji.
Pasākuma mākslinieciskajai organizatorei Maijai Jakovičai plenēra noslēgums saistās ar patīkamu steigu: – Tiek pārskatītas, atlasītas gleznas, veidota izstāde, kuras atklāšanai jāorganizē runas, satikšanās. Tad seko ballēšanās, un nākamajā rītā tikai sāc aptvert visu, kas pa šo laiku ir noticis. Esam izveidojuši divas gleznu kolekcijas: viena daļa darbu tiks prezentēta izstādē „Ūdensrozes Vestienā", ko varēs apmeklēt Madonas muzeja izstāžu zālēs ar 17. augustu, bet otra ceļos uz Anikščiem. Uz izstādēm tiks sūtīti visu plenēra dalībnieku darbi, tikai nav vēl zināms, cik daudz. Izstādes veidošana ir sarežģīts process, ko ietekmē izstādes ideja, kādas gleznas atrodas tuvumā, kāds ir telpu izkārtojums. Izstādei darbus solījās sagatavot arī fotogrāfs Andrejs Grants, kas savos darbos vairāk izmanto melnbaltās krāsas. Līdz ar to viņš attēlošanas jautājumu risina vairāk kā grafiku un faktūras, līniju, toņu sakārtojumu. Mani pašu interesē, kā viņš būs interpretējis ūdensrožu tēmu.
Ūdensroze – sarežģīts tēls
Runājot par šo ziedu gleznošanu, Maija Jakoviča atzina, ka tas nav nemaz tik vienkārši: – Šo ziedu precizitāte ir tik apbrīnojama, ka, tiklīdz mākslinieks mazliet kļūdās, ūdensrozes iegūst naivumu, reizēm smagnējumu. Dabā tās līgani peld pa ūdens virsmu, un to lapiņu forma atgādina zvaigznes. Ūdensrozes ir pasaulīguma un zvaigznes mirdzuma apvienojums. Šis tēls cilvēku apziņā jau ir aprobēts un balansē uz gaumes robežas, tāpēc māksliniekam vajag meklēt jaunus, reizēm pārsteidzošus risinājumus zieda attēlošanai.
Būdama Parīzē, māksliniece ar interesi vērojusi Kloda Monē darbus, kurš ļoti daudz gleznojis šos ziedus. Visvairāk Maiju Jakoviču fascinējis tas, ka mākslinieks šķietami nemaz neakcentē formu, tikai gaismu saspēli un zieda maigumu. Tomēr no attāluma gleznās attēlotās ūdensrozes nevar sajaukt ne ar ko citu.
Plenērā mākslinieki pilnveidojas
– Mākslinieks glezno ne jau pašu priekšmetu; tiek gleznota gaismas izpausme uz šī priekšmeta. Gaisma ir noteicošā glezniecībā. Šogad bija diezgan daudz lietainu dienu, tas nedaudz jūtams arī darbos: dominē tumši zaļā un pelēkā krāsa, klusināti toņi, miglains sapņainums. Gan jau Kloda Monē apbrīnojamo darbu radīšanā piepalīdzēja Francijas spožās debesis, saules mirdzums. Tā kā ūdensrozes ir gleznotas arī iepriekšējos plenēros, salīdzinoši var teikt, ka toreizējos darbos ir vairāk dzīvesprieka un gaišuma. Mākslinieks, pat strādājot abstrakti, ietekmējas no dabas realitātes. Izstādē būs apvienoti gan šī, gan iepriekšējo gadu darbi, tāpēc varēsim ieraudzīt visu spektru. Ūdensrozes ir ideāls, uz kuru vēl iet un iet… – šajā plenērā uzgleznoto darbu iezīmes raksturoja Maija Jakoviča.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 26.07.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto