Viena no Madonas un arī kaimiņu novadu bagātībām ir ziema, un kāpēc gan lai to neizmantotu veselības uzlabošanai un sportisko rezultātu sasniegšanai.
Pateicoties šai dabas dotajai bagātībai, ir iespējas gan atpūsties uz slēpēm, gan trenēties, gan organizēt sacensības. Slēpošanas tēmai būs veltīta arī izstāde Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā nākamā gada sākumā.
Kad cilvēki izdomāja slēpot
Pirmais sniedziņš jau atgādināja par ziemas tuvošanos. Garās, sniegiem bagātās ziemas cilvēkus izsenis mudinājušas kaut kādā veidā tās pieradināt. Un viens no variantiem – doties ziemai tieši pretī, arī slēpojot.
Ziemeļnorvēģijā atrastie alu zīmējumi ar cilvēciņiem, kam pie kājām piezīmētas garas svītras, liecina, ka jau pirms kādiem pieciem gadu tūkstošiem cilvēki lietojuši ko līdzīgu mūsdienu slēpēm. Arī senajās citzemju hronikās atrodamas ziņas par koka zirgiem, ko mednieki sējuši pie kājām, un līkām nūjām, ko ņēmuši rokā, skrējuši pa ledu un laidušies pa nogāzēm. Ar slēpēm bruņoti ir bijuši arī karavīri, tādējādi spējot dienā veikt krietni lielākus attālumus nekā bez tām. Vēstis par jocīgajiem ziemeļniekiem, kas pie kājām nēsā plānus kokus, Viduseiropā sākušas izplatīties 16. gadsimtā. Taču popularitāti slēpošana tur tik ātri neiemantoja, ja nevarēja izbrist dziļo sniegu, tad vienkārši gaidīja, kad tas nokusīs.
Meklējot avotu kādai informācijai par senākajām Latvijā atrastajām slēpēm, sazinājos ar gandrīz vai desmit organizāciju/iestāžu pārstāvjiem. Noskaidrojās, ka joprojām ir saglabājies arheoloģiskajos izrakumos neolīta laika Sārnates apmetnē (bijusi apdzīvota aptuveni no 3. gadu tūkstoša pirmās puses līdz 2. gadu tūkstoša pirmajai pusei pirms mūsu ēras) Kurzemē atrastais 1,37 metrus garais un ap 10 centimetru platais vīksnas koka slēpes fragments.
Etimoloģija un slēpju dažādība
Par slēpēm kādreiz sauca nelielas kamanas, slieces, bet kopš 19. gadsimta saprot slēpes mūsdienu nozīmē. Kopš 20. gadsimta lieto verbu slēpot, pirms tam – slēpēt (nozīmēja šļūkt, vilkties, braukt ar slēpēm).
Saistībā ar slēpošanu var sastapt jēdzienus: sniega kurpes, luģes, trūgas, Kanādas slēpes. Taču visas variācijas par slēpju tēmu radušās, lai palielinātu atbalsta laukumu un varētu vieglāk pārvietoties pa sniegu. Bija arī slēpes – koka gabali, kam apakšā piesēja dzīvnieka ādu. Tad slēpošana lejup bija pa spalvai, bet augšup – pret spalvu un vieglāk bija tikt kalnā. Kādreiz nelietoja spieķus/nūjas, bet saites, ko piestiprināja augšpusē un ar kā palīdzību slēpes tika vadītas. Par saitēm senāk sauca arī slēpju stiprinājumus.
Par slēpju gatavotājiem
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā glabājas Barkavas, Bērzaunes, Grostonas pagastā un Madonā 1930.-1970. gados lietotas slēpes. Divām zināmi arī to gatavotāji: vienas 1930. gadu beigās gatavojis Voldemārs Ābolkalns no „Dravēniem" pie Gaiziņa, otras tapušas Augusta Mazūra kokapstrādes darbnīcā Madonā. Slēpes glabājas arī citos Latvijas muzejos, tostarp mežsargu un mednieku 1920.-1930. gados lietotās slēpes, ko izmantoja, lai ziemā varētu ērtāk pārvietoties pa dziļu sniegu.
Slēpju, sniega kurpju gatavošana reizēm tika pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Par šādu tradīciju var liecināt arī vietvārds Luģenieki. Sniega kurpes pina no lūkiem iegarenu sietu veidā, tās negrima sniegā un derēja meža darbos, medībās.
Slēpes bija būtiskas arī skolas bērniem. Aktīvs 1930.-1950. gadu slēpotājs un soļotājs, XV Olimpisko spēļu dalībnieks Pēteris Zeltiņš (1914-1994) ir piedalījies arī sacensībās gan Madonā, gan Gaiziņā. P. Zeltiņa dzimtās mājas ir pie tagadējā Pļaviņu un Madonas novada robežas, un savās atmiņās par skolas gadiem viņš raksta: „Skolotājam un dažiem lielākajiem zēniem bija savas slēpes. Es pēc tām ļoti ilgojos, bet kā pie slēpēm tikt? Augām sestdienām vaiga sviedros rāvos pie vectēva ēvelsola. Kad slēpes pēc formas bija gatavas, liku lielajā katlā un vārīju, lai dabūtu izliekumu galos. Vai nu koks nebija pietiekami vārījies, vai arī šķiedra aplama, gali ieplīsa vai nolūza pavisam. Bija jāmeklē cits bērzs un jāsāk viss no gala." No šīm atmiņām arī uzzinām, ka, pasūtinot slēpes galdniekam, 1920. gadu otrajā pusē tās maksāja 10-15 latu.
Muzejā tikko nonākušas vairākas slēpes no Mētrienas puses. Varbūt kāds zina stāstīt, kas tajā apkaimē 20. gadsimta pirmajā pusē gatavoja slēpes? Un, protams, priecāsimies par materiāliem, kas varētu papildināt izstādi par slēpošanu.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
Foto no Intas Zeltiņas arhīva